Vārda dienu svin: Baiba, Barbara, Barba

DG #1 Pirmsākumi…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jau kopš bērnības es skaidri zināju, ko vēlēšos, kad izaugšu liela. Es zināju, par vēlēšos kļūt un globālās līnijās tā arī bija, klāt nācis tikai tas, ko pieprasa attiecīgais laikmets. Es zināju, kur vēlos dzīvot – protams Rīgā, jo bērnībā pavadītā dzīve laukos likās kā katorga. 

Jau nedaudz pieaugot, es skaidri apzinājos, kādi puiši man patīk, atklājās hobiji un citas lietas.
Manī mita milzu spēks, pozitīvisms un vairāk vai mazāk skaidrs plānojums tam, ko es vēlos!  

Vēl šodien atceros to brīdi, kad pirmo reizi iemīlējos. Tas bija tik spilgti, tik dziļi, tik skaisti un tajā pašā laikā sāpīgi (lai nu ko, šīs sāpes nebiju ieplānojusi savā dzīves gājumā, bet, kā teikt, visu izplānot nevaram). Es šo mīlestību attecros tik spilgti tāpēc, ka šīs mīlestības dzirkstis sirdī nesu 14 gadus! Un mēs pat nebijām kopā…

Tas stāsts ir garšs kā pasaule, iespējams, ka kādreiz to uzrakstīšu, bet ne šoreiz. Īsā stāsta versija ir:
Man bija 16, kad es viņu iemīlēju (satiku+iepazinu+pazudēju galvu=iemīlējos), viss bija skaisti, bet viņš mani pameta, jo “pārāk stipri mīlēja, baidījās, ka es viņu varu pamest” (ak mēs jaunieši), tad mēs atkal bijām kopā, bet tad es viņu pametu, jo bija jāatspļējās (nu kur tāds prāts?), tad mēs pazudām viens no otra dzīves, bet ne no prātiem.

Pēc 7 gadiem atkal satikāmies, jau citā dzīves gājumā, jo es biju paguvusi apprecēties un izšķirties un man bija meitiņa. Bet tas netraucēja, jo tās dzirkstis, kas bija starp mums, tās bija tik pat dzīvas, kā pirms tam. Tas viss bija tā, it kā pārrāvuma nebūtu bijis un mēs atkal bijām kopā, bet reālā dzīve atšķīrās no tā, kas bija izsapņots sapņos “kā būtu, ja mēs kādreiz tomēr būtu kopā”. Viņa greizsirdība mani smacēja, es viņu mīlēju, bet nespēju būt ar viņu kopā. Mīlēju tik stipri, ka man bija bail viņu kādreiz ienīst, tāpēc mēs atkal šķīrāmies…

Pagāja mokošs gads un es smaku bez viņa, biju gatava piedot visu, samirināties ar visu, lai tikai viņš man ir līdzās, bet viņš jau bija uzsācis attiecības. Es nolēmu būt draugs, bet jūtu dzirkstis bija spēcīgākas un mēs nolēmām mēģināt, tikai bija jau par vļu, jo viņa gaidīja bērniņu… visam atkal bija beigas…

Tad viss bija kā vienā lielā, murgainā filmā… viņš precējās, bet pirms “Jā” tikšanas man zvanīja, lai pateiktu, cik ļoti mani mīl, bet, ka pienākums prasa precēties. Kad bija jau precēts vairākus mēnešus, zvanīja, jo viņam bija “slikti bez manis” un es skrēju… līdz sapratu, ka tas viss jāizbeidz… vēl laiku mēs tikāmies, bet tad norunājām palikt tikai sazvanīšnaās līmenī un tā tas turpinājās gadiem.

Jūtas viļņveidīgi kāpa un krita, bet man bija sava dzīve, vīrs, bērni un es cntos par to nedomāt, tikai dažreiz sajūtas sažņaudz tik ļoti, ka varēju stundām ilgi sēdēt un raudāt uz balkona… tad rimties un saņemties un atkal bija kādu laiku labi… 

Es nespēju no sirds un tā dziļi nevinu mīlēt, jo sirds jau bija aizņmta. Man vīrs man bija vairāk kā labākais draugs… ideāls labākais draugs ar kuru bija kopīga ģimene un arī guļamistaba… un tad pienāc diena, kad beidzot mana sirds bija brīva. Tajā dienā, šķies stundas 3 vai 4 norunājām pa telfonu… laikam intuitīvi jutām, ka tās beidzot bija atvadas… pēc gariem 14 gadiem… bija laiks atbrīvot sirdi, lai ielaistu tajā kādu citu… 

Cik sākumā es zināju, ko vēlos un ko gribu, tik vēlāk sapratu, ka patiesībē es nemaz nezināju ko īsti vēlos, kas man nepieciešams un kas mani dara laimīgu. Man nebija laika sevi iepazīt un izpētīt, jo gadiem savu sirdi biju aizvērusi… Es dzīvoju tā, kā ir jādzīvo, lai viss vienkārši būtu labi…

Atvados līdz nākamai reizei, lai visiem fantastiska nedēļas nogale!

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu