‘Dejas iemācīja sievišķību’

Noklaudz zāles durvis. Pa koridoru aizklab kurpju papēdīši. Novelku kurpes, un uzmetu pēdējo skatienu vietai, kur pēdējās 11 nedēļas ik ceturtdienu aizmirsu ikdienas rūpes un ļāvos dejai. Likās, tas bija vēl pavisam nesen, kad uzzināju, ka esmu uzvarējusi SievietesPasaule.lv un deju studijas „StudioX1” konkursā, un laimējusi iespēju apmeklēt deju nodarbības vienpadsmit nedēļu garumā.

Jau pēc otrās konkursa kārtas bija skaidrs, ka vēlos apgūt salsu Kubas stilā. Pie tam jau biju apmeklējusi vienu nodarbību kursā, kuru vadīja Joans – īsts kubietis. Patiesībā, jau pirms konkursa rezultāta uzzināšanas, biju nolēmusi turpināt apmeklēt šīs nodarbības. Tādēļ ziņu, ka man konkursā veicies, uzklausīju knapi valdot sajūsmas spiedzienus.

Lai arī mana apņemšanās bija milzīga un mani vadīja jūsma par uzvaru, melotu, ja teiktu, ka man gāja viegli. Soļi nepadevās, likās, ka nemūžam tos nespēšu izdejot vajadzīgajā ātrumā, kur nu vēl saklausīt ritmu.

Piektajā nodarbībā nopriecājos, jo sapratu, ka man beidzot izdodas. Saņēmu pirmās uzslavas no Joana. Smaidīju, kā maija saulīte. Tomēr jau nākamajā nodarbībā man smaidīt nemaz vairs negribējās. Lielākā daļa nodarbības pagāja dejojot pārī, kombinējot dažādus soļus un griezienus. Šī bija pirmā un vienīgā nodarbība, kad likās, ka pat enerģiskais un vienmēr uzmundrināt spējīgais Joans nezina, kā man palīdzēt. Es nesapratu, ne uz kuru pusi tieku griezta, ne kur vadīta. Puiši viens pēc otra aizrādīja, ka man nekas nav jāatceras, ka pašai nav jāgriežas, bet jāļaujas vadīt. Sevišķi, kaitināja viens, kurš atkal un atkal norādīja uz manām kļūdām. Tagad saku viņam paldies, jo tieši viņa teiktais radīja spītu un vēlmi pierādīt, ka es tomēr varu dejot salsu. Arī Joans, atkal un atkal atkārtoja, ka šajā dejā sievietei ir jābūt sievietei, un jāļauj vīrietim sevi vadīt, ka sievietei nav jādara nekas, tikai jāļaujas partnerim. Jā, tieši tas bija iemesls, kāpēc pieteicos konkursam. Es gribēju iemācīties sievišķību, justies un uzvesties kā sieviete. Tikai tas bija ellīgi grūti, jo diendienā visu jāvada un jāorganizē pašai. Vienu brīdi knapi valdīju asaras. Vēlāk draudzene, kas arī savā laikā apmeklējusi deju nodarbības, mani mierināja, ka sestā nodarbība ir krīzes nodarbība, kad šķiet, ka visam jāmet miers.

Draudzenei bija taisnība, jo nākamajā nodarbībā likās, ka nedēļas laikā noticis brīnums. Man atkal izdevās. Pat mans lielākais kritizētājs mani uzslavēja. Vēl jau viss negāja kā smērēts, bet biju tikusi soli uz priekšu. Vēl pāris nodarbības un Joana uzslavas: „Good Lady, veru good!” uz manām lūpām lika uzplaukt smaidam, kuru no tām nevarēja nodzēst pat dažas neveiksmes. Var jau būt, ka ne vienmēr esmu paklausīgākā deju partnere, tomēr beidzot es spēju sajust, ka tieku vadīta un spēju ļauties šai vadībai. Pie tam, izrādās, ka arī vīriešiem jāmācās būt vīrišķīgiem, jāmācās vadīt un likt sajust sievietei, ka viņa var uz viņu paļauties.

Tagad atskatoties uz nodarbībās pavadīto laiku, jāatzīst, ka mūsu deju skolotājs mums iemācīja ne tikai deju soļus un griezienus, bet arī ik nodarbību mācīja apzināties savu sūtību, būt Sievietei un Vīrietim. Mācīja baudīt to, ko darām un gūt no tā prieku. Šķiet, Joans mums atdeva daļu no savas mīlestības pret salsu, pret Kubu un pret dzīvi. Es esmu viņam ļoti pateicīga par to, ka viņš man ir iemācījis dejot. Līdz šim visi mani mēģinājumi bija beigušies neveiksmīgi. Kopš pēdējās nodarbības ir pagājis neilgs laiks, tomēr es ar nepacietību gaidu Joana atgriešanos no Kubas, kad „StudioX1” būs iespēja viņa vadībā turpināt mācīties salsu Kubas stilā nākamajā līmenī.

Ikvienam, kuru vilina deja, bet nav ticības, ka viņš to spēj, iesaku sameklēt ērtas kurpes un doties uz tuvāko vietu, kur piedāvā apgūt deju. Galvenais ir vēlme dejot un nebaidīties no neveiksmēm. Kā teica mūsu deju skolotājs: „Galvenais gūt baudu no dejas, mūzikas. Kāds nepareizs solis vai pagrieziens ir nieks”.