udens ir laiks, kad daudz aktīvāk izbaudām kultūru un mākslu. Un viena no lietām, kas aizrauj daudzus no mums, ir – kino. Tieši tāpēc uz šīs nedēļas sarunu esam aicinājuši un gribam labāk iepazīt vienu no Latvijas zināmākajām kino kritiķēm un kino vērotāju Dairu Āboliņu.
Kāda ir tava laba rīta formula?
Rīts vienmēr ir cerīgs. Man patīk, ja gaisma jau kutina acis caur aizkaru spraugu logā…modinātājs vēl nezvana un bērni vēl guļ. Rītam ir jāsākas mierīgi, ar klusumu. Taču tā ir tikai sestdienas un svētdienas rītos un arī ne vienmēr. Man patīk kafijas smarža un labas 15 minūtes ar krūzi staigāt no virtuves uz vannasistabu. Es labprāt izlaižu brokastošanu, aizvietojot to ar vēl vienu kafiju fēna skaņas pavadījumā. Rīts ir laiks, kad tu nemanāmi sevī uzvelc atsperi visai dienai.
Taču ikdienas rītos vairums kinokritiķu pasaulē skatās jaunās filmas, pirms kinoteātri vēl vēruši durvis apmeklētājiem. Skatās vientuļi vai kopā ar vēl kādiem papīra kafijas glāzītes apkampušiem biedriem…un arī tas ir skaists rīts, ja gadās labs kino!
Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Visvairāk mani iedvesmo pozitīvi cilvēki, kuri dara, runā, pat klusē ar mirdzumu acīs. Man patīk īstas sarunas, un tās var būt arī tikai dažas minūtes…
Vēl man nāk prātā tīri izmazgāta grīda un to, starp citu, ļoti labi dara mans vīrs. Arī mammas ceptas biezpienmaizes un bērnu ceptas piparkūkas…
Mani iedvesmo lietas, kurās es jūtu personības pieskārienu, neatkarīgi no tā vai tas ir mākslinieka vai bērna radīts mīļš nieks.
Mani iedvesmo vietas, kurās esmu bijusi bieži un jūtu, ka kaut kas jau ir citādi. Kā arī mani iedvesmo vietas, kurās vēl neesmu bijusi un gaidu šo satikšanos kā iemīlēšanos.
Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Mani bērni ir gandrīz lieli. Bet par to ir mazliet žēl…
Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…kosmoss, kura bezgalībā tu vari būt absolūti laimīgs, harmonisks, izmisis, apjucis vai noguris.
Par rudeni cilvēkiem domas dalās – vieniem tas ļoti patīk, otriem -nē. Kā ir ar tevi? Kā tu ieteiktu priecāties un baudīt rudeni? 
Ar rudeni ir jābūt draugos, kaut gan jāatzīst, tas nav mans laiks. Bet tumsu var kliedēt. Tas ir laiks, kad iet uz operu, paslēpties koncertzālēs, vai noskatīties visas tās izrādes, kuras citos brīžos palikušas neredzētas.
Rudenim piestāv sveces. Tās izstaro skumjas un cerības vienlaicīgi, taču smarža ir brīnišķīga. Mums rudens ģimenē ir dzimšanas dienu laiks (izņemot mani), tāpēc ir mīļa rosība, mazas dāvanas, čalas, draugi un tas viss ienes sirsnību.
Rudens ir laiks, kad klimats mudina turēt siltu savu māju, un pašam būt mājās. Es gaidu pirmo Adventi, mēs ejam uz mežu un pēc tam taisām savu vainagu un tas jau ir ceļš uz Ziemassvētkiem un…pavasari.
Kas nosaka to, kāda ir filma ir izcila? Varbūt ir kādi piemēri?
Kino vēsture un tagadne ir pilna ar dažādiem skaistiem piemēriem. Īsta māksla liek aizrauties elpai, nepakļaujas racionāliem formulējumiem un tas ir brīnišķīgi. Izcils kino gan uztverē, gan iedarbīgumā ne ar ko neatšķiras no glezniecības, vai, piemēram, arhitektūras. Rudenī vajag skatīties vasaras filmas! Un darīt to kopā ar draugiem.
Ja mums saskan gaume, tad lūdzu: “ Piano”, Mīlētāji no Jaunā tilta” , “Brokastis pie Tifānija”, “Vikija. Kristīna. Barselona”, “Mamma, Mia”, “Cilvēka bērns” un vēl un vēl…
Kuras latviešu filmas ir tās, kas noteikti mums katram būtu jāredz – kāpēc?
Mums nekas nevienam nav jāredz – noteikti!
Nu, nav nekā obligāta šai dzīvē! Kino ir tikai kino un es noteikti negribu sastādīt kaut kādu obligāto sarakstu.
Ir siltas un ir gudras filmas un tas ne vienmēr ir viens un tas pats. Ir filmas, kuras vajag skatīties Astrīdas Kairišas vai Dzidras Ritenbergas dēļ. Ir skaistākās Jāņa Streiča filmas un Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”, ko saprot visas pasaules aizņemtās mammas. Ir filmas, kas saistītas ar mūsu katra bērnību, un tas ir kas īpašs, kā “Zaķīšu pirtiņa”, bet tas katram nozīmē kaut ko citu.
Tu nesen piedalījies šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”, kas sabiedrībā izraisīja diskusijas – kā šie cilvēki sapratīsies? Bet, kā tu pati juties un, vai bieži dzīvē izmēģini ko jaunu un sev neierastu?
Tā ir tikai amizanta epizode un nekas vairāk. Mazliet pati brīnos, ka šādam pasākumam piekritu, bet bija jauki, pat azartiski. Filmējām jau augustā, kad ir daudz relaksētāks laiks, mazāk darba, vairāk saules…Pilnīgi apzinos, ka mēs ar Lieni, Gintu un Ufo visticamāk šādā kompānijā pie galda manā dārzā nekad citādi nebūtu satikušies. Katrs cilvēks ir neatkārtojams un tāda saskaršanās, kad visi cenšas būt atvērti, ir zelta vērta. Tas ir vienīgais, kas paliek pēc tam, kad glāzes un galdauti izmazgāti. Ar gadiem tieši iespēja būt kopā ar savējiem vai nesen iepazītiem cilvēkiem, aizkustina visvairāk. Tāpēc, ka tieši tam, nez kāpēc, ir vismazāk laika.
Es neesmu šovu cilvēks ne pie ekrāna, ne dzīvē, bet esmu pietiekami aizrautīga, lai meklētu jaunas emocijas. Uz radošām idejām es pavelkos viegli, bet, iespējams, savā profesionālajā darbā esmu daudz drosmīgāka nekā dzīvē un tāpēc zināmu saņemšanos vajadzēja. Ko es uzzināju par sevi? To, ka kā jau sieviete, es spēju darīt vairākas lietas vienlaicīgi. 🙂
