Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Cilvēks orķestris- Biruta Magele

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šogad Birutas Mageles stilistu skolai aprit 20 gadu. Biruta pati mīl cilvēkus un ar savu atvērto smaidu un dzirkstošajiem smiekliem to apliecina katrā sarunas minūtē. Tikpat pārliecinoši, manī tiek mainīts stereotips par to, cik patiesībā dvēselē dziļa un aizraujoša ir stilista profesija. Viņa ir cilvēks, kurš dzīvo harmonijā ar sevi un darbu, ko dara ar mīlestību. BIRUTA MAGELE.

Kā Jūs raksturotu savu nodarbošanās?
Es esmu vizuālā tēla stilists. Es domāju, ka mani ir veidojusi dzīve un liktenis, jo tieši tas mani ir ielicis šajā sfērā un ļāvis iet cauri visām šīs profesijas niansēm.
Es sāku kā frizieris un strādāju dažādos salonos. Tad no salona mani uzaicināja strādāt uz pirmo frizieru skolu. Savukārt, pēc tam man bija iespēja mācīties Ungārijā un Čehijā. Tolaik tas likās sasniegums.

Mani jau no skolas sola ir interesējušas modes lietas. Tāpēc es, kaut kādā veidā, no skolas tiku aizvilināta uz Rīgas kinostudiju pie grima mākslinieces. Viņa bija ļoti laba savā specialitātē, taču galīgi nemācēja strādāt ar matiem un man bija viņai jāpalīdz. Es uz to parakstījos, jo mani interesēja arī visa tā aktieru un operatoru būšana, kā arī režija. Man likās, ka tas būs kaut kas jauns un interesants, un tā arī bija. Tā es pie Karīnas kundzes nostrādāju daudzus gadus, un šajā laikā man bija tas gods strādāt ar labiem režisoriem. Tad atvērās kinoaktieru studija, es izturēju konkursu un sāku tur mācīties. Aktiermākslā visu ņem, kā saka, “no iekšas”, un tas man tagad ļoti palīdz stilista darbā.
Beigu beigās bija tā, ka viena grima māksliniece gāja dekrētā, un mani uz laiku aizvilināja uz televīziju, kur es arī paliku. Nostrādāju tur vairāk kā 30 gadus.

Kā jūs izlēmāt atvērt savu stilistu skolu?
Principā, te ir jāmin divas lietas. Viens ir tas, ka 90. gados tika rīkots starptautisks grimētāju konkurss, kurā piedalījās lietuvieši, igauņi, krievi un mēs, latvieši. Toreiz bija jāizlozē modeļi. Man paveicās ar Rēziju Kalniņu, jo viņa iznesa manis veidoto tēlu. Es, iespējams, pirmo reizi Latvijā taisīju Body Art. Iepriekšējā vakarā biju noklausījusies Lāčplēsi un tas mani pārņēma. Tāpēc, es izlēmu taisīt tā laika Latvijas tēlu. Doma bija tāda – Rēzijai bija sarkani mati, es visus sakasīju gaisā un apsēju ap to visu vājprātu, latviešu prievīti. Savukārt, uz sejas uzzīmēju Latvijas karti, vienu aci izveidojot kā aklu, jo man vajadzēja parādīt kādus smagos grima paņēmienus. Tā acs man saistījās ar Latgali – tolaik tur kaut kas rūga un vārījās. Savukārt, uz muguras es izveidoju jūras līci. Noslēgumā es viņu ieģērbu tīklā.
Bija mums tāds labs režisors Ģirts Nagainis. Viņš ieraudzījis manu darbu, ievilka Rēziju kadrā, sakot, ka cilvēkiem tas ir jāredz. Lūk, tas varbūt bija tas moments, kad mani ieraudzīja. Varbūt tas bija brīdis, kad sapratu – hopā, vajag kaut ko darīt!

Otra lieta bija saistībā ar režisori Maija Smildziņu. Viņa man jautāja, vai es būtu ar mieru taisīt grima filmu? Es teicu, ka jā. Taču budžeta nebija. Pagāja gads, divi. Trešajā gadā viņa man saka: ’’Tu vēl esi gatava taisīt filmu?’’. Es teicu, ka jā.
Čurļonam ir divpadsmit akvareļu gleznas ‘’Pasaules radīšana’’, visas ļoti krāsainas. Vienā ir attēlota Dieva roka. Nākamā ir jau ar Dieva profilu. Savukārt, cita jau ar to, ko viņš ir radījis. Man, kā grima māksliniekam tas likās interesanti, un tas rada asociācijas, jo, faktiski, stils ir asociatīvā māksla. Tāpēc, es savam dēlam parādīju tās bildes un teicu, lai viņš uztaisa mūziku katrai bildei atkarībā no tā, kādas veidojas asociācijas. Viņš uztaisīja, un mums tā filma aizgāja. Tas varbūt bija tas iegansts, kāpēc radās drosme kaut ko sākt darīt.

Tas sakrita ar momentu, kad es strādāju pie Zandas Krancmanes par pasniedzēju, un tas arī bija tas, kāpēc es uzrakstīju pirmo grāmatu. Zanda mani burtiski piespieda to izdarīt, jo es pati neesmu tik drosmīga. Viņa teica, ka man ir jāizdod grāmata meitenēm. Teicu, ka to nedarīšu, jo es nemāku tādas lietas darīt. Bet viņa mani saveda kopā ar redaktori un es to grāmatiņu uzrakstīju. Tā bija pirmā – ‘’Kosmētika’’. Tā radās tā grāmatu rakstīšana. Un tajā laikā Zanda man teica: ’’Klausies, tā kā Tu te taisi visādas lietas – tev vajadzētu noorganizēt eksperimentālo stilistu kursu.’’. Un tādā veidā viņa mani iemeta visā tajā ritenī. Es sapratu, ka ir vajadzīgs kaut kas cits, Latvijas cilvēks nevar tikai uztaisīt manikīru vai aiziet pie friziera. Tolaik piedabūt latviešu sievieti aiziet un uzlikt make – up vispār nebija iespējams, jo tā neviens nedarīja, un tas nebija pieņemts.

Sākumā biju kopā ar Zandu, bet tad viņa teica – pietiek, dari pati! Un es kā apmāta viņai klausīju, un sāku taisīt skolai programmas. Rakstīju, pati domāju, ko cilvēkam vajag, un gāju neskaitāmas reizes uz ministriju. Ik reizi kaut kas nebija labi. Beigās jau manā vietā sāka iet vīrs, jo viņš ir literārāks. Pēc ilgiem pūliņiem, beidzot tas notika un mūs noakreditēja. Latvijā pirmo reizi ieviesa profesiju – Vizuālā tēla stilists. Neteikšu, ka bija viegli, tas nāca ar diezgan pamatīgu darbu.

Kā Jūs vērtējat faktu, ka gandrīz jebkurš mūsdienās sevi var saukt par stilistu?
Tā ir ļoti sāpīga tēma. Patīk tas vārds, patīk tā skaņa ‘’stilists’’, un neviens jau netiesā, ka šī birka tiek pielikta. Mums pašreiz asociācijā ir tieši aktuāls šis jautājums – gada laikā kaut ko nopietnu jāsāk darīt, lai tā vairs nebūtu. Jo, savukārt, tie profesionāļi, kas ir mācījušies un ieguvuši profesiju, viņiem kaut kur sirsniņā kremt, ka tas, kas to nav mācījies, arī sevi sauc par stilistu.

Kāda ir atšķirība starp profesionālu un neprofesionālu stilistu?
Ir cilvēki, kuri ir ļoti talantīgi un, kuri pašmācības ceļā visu var apgūt. Tas netiek tiesāts. Tiek tiesāts tikai tas darbs, ko viņš izdara. Tātad, ja es zinu, ka klientam ir jānokrāso mati un šis tonis nav īstais, man jāprot atrast piemērotākais, jāprot izstāstīt un pamatot, kāpēc es tā domāju, lai pēc tam cilvēks spogulī ierauga rezultātu un saprot, ka es runāju taisnību. Man ir jāprot tas izdarīt ļoti profesionāli. Jo faktiski stilists ir orķestris, kur visam ir jāspēlē harmonijā. Visam ir jābūt augstā līmenī. Stilistam ir jāpārzina visi sarežģītākie matu griezumi un tie jāizpilda. Frizieris varbūt varētu pieļaut kādu kļūdu, bet stilistam tas nav pieļaujami – visam ir jābūt perfekti. Viņam ir jāprot tikt galā ar cilvēka skaistumu. Šī ir ļoti plaša un smaga profesija. Ja tu nemīli cilvēku, tev nav ko darīt šajā profesijā. Cilvēki ir ļoti dažādi, jāprot atrast kontakts ar katru. Stilistam ir jābūt harmonijā ar to, ko viņš dara.

Ar kādām krāsām jums vislabāk patīk strādāt?
Es esmu no tiem cilvēkiem, kam vispirms patīk notestēt cilvēku, lai noskaidrotu, kādas krāsas viņam vislabāk piestāv. Un tad, kad es esmu to izdarījusi, tad ar tām krāsām strādāju. Varbūt es esmu egoiste, bet es zinu, ja es uzlikšu tās konkrētās krāsas, tad cilvēks izskatīsies vislabāk, un viņam tas rezultāts vislabāk arī patiks. Tādēļ es neeksperimentēju, bet darbojos viņa diapazonā. Piemēram, vai viņš ir zelta vai sudraba palete, vai viņš ir piesātināts vai pludināts, un tad es attiecīgi viņam piemeklēju spektru, ar ko arī strādāju.

Savukārt, ja cilvēks ir pārliecināts par to, ka viņš grib oranžo krāsu toni, jo tas tagad ir modē, bet es redzu, ka tas viņam nepiestāv, man ir jādomā, kā es šo stilu varu viņam piemērot. Vai ar tuvākiem krāsu toņiem, vai ar tuvākiem apģērbu gabalu salikumiem, vai arī ar aksesuāriem. Un tādā veidā, atstājot klientu domājam, ka viņš ir pilnībā visu izvēlējies, bet varbūt mazliet apmānot un aizvedot labākā virzienā. Parasti izdodas, bet ir cilvēki, kas ļoti labi zina, kas viņiem piestāv. Un no tā dabūt nost ir ļoti grūti. Nevar uzspiest savu domu nevienam – to es necenšos darīt.

Vai Jūs plānojat arī nākotnē izdot kādu grāmatu?
Grāmatu rakstīšana ir ļoti smags darbs. Bet principā, es neesmu uzrakstījusi vēl tikai vienu tēmu, ko es protu – tas ir grims. Un faktiski tā ir mana mīļākā lieta. Strādāt tieši ar tēlu, pārvērst cilvēku līdz nepazīšanai, tas man patīk vislabāk.

Otra lieta, ko es ļoti gribētu uzrakstīt, ir Body Art. Man nepavisam negribas paņemt līdzi kaut kur aizsaulē, to ko es zinu un neatstāt to kādam. Bet es vēl neesmu saņēmusies.

Vai pastāv tāds jēdziens ‘’mode’’ Latvijā?
Jau 50. gados Latvija bija kā modes centrs. Pastāvēja Rīgas modes, un tas bija ļoti augstā līmenī. Tika ražoti gaumīgi modeļi un šuvēji bija vienkārši ‘prīmā’. Ar tiem modeļiem brauca tā kā ar teātri viesizrādēs, prom uz Maskavu un Pēterburgu, kā arī uz ārzemēm. Savukārt, Rīgā bija modes skates un noteikta mode. Un visi tam sekoja. Ja tev tā nebija, tu nebiji moderns. Toreiz Rīgu sauca par mazo Parīzi.

Vai tagad tā ir? Ārzemnieki atbrauc, un saka: ’’Jums ir ļoti skaistas meitenes. Viņas visas ir ļoti skaisti un glīti ģērbtas.’’. Un tā jau arī ir. Taču, ko es esmu novērojusi, gan skolā mācot, gan uz ielas – var redzēt šo nacionālo temperamentu. To var atšķirt. Latviešu meitenes lielākoties ir eleganti ģērbtas. Krievu tautības meitenes ir ļoti talantīgas, man patīk ar viņām strādāt, bet viņām nāk pa visām vietām ārā tas temperaments, viņas nevar to noturēt (smejas).

Kādas šobrīd ir stila tendences?
Modei šobrīd ir savi noteikumi, taču vairāk ir personība. Valda dažādi stili. Vasarā bija modē hipiju stils, to mēs redzējām uz ielām – skaistie garie svārki, puķes un spalvas matos. Tagad esam mazliet pārorientējušies, taču 50., 60. gadi paliek. Bet tie nekad nepaliek tādi, kādi bija tajos gados. Viņi ir ielikti mūsu laikmetā. Kļuvuši laikmetīgi. Piemēram, 60. gadu make – up, uzkasītās frizūras laikmetīgā smeķē.

Ziedi paliek arī ziemā. Svītras, raksti, kažokādas, ādas, jebkāda garuma cimdi, botiljoni, biezā zole. Bet pats svarīgākais – individuālais ir tas punkts uz i, kas katrā ir jāizceļ. Ja to izdodas dabūt gatavu, tad viss ir kārtībā. Jo modes mākslinieki arī saka, ka neko jaunu jau neizgudrosi. Viss jau ir bijis. Bet kas bijis – tiek ielikts laikmetā un kļūst laikmetīgs.

PSRS laikā bija aizliegti džinsi. Vai Jums tie bija?
Man bija džinsi, es biju protestants (smejas). Man pat ir nedaudz  kauns stāstīt, kā es uzvedos, tajā laikā man bija ļoti lielas nepatikšanas skolā. Mana jaunība bija 60. gados – tad, kad bija kurpes uz biezām zolēm, un skolā nedrīkstēja iet ne ar ko citu, kā ar tumši zilu kleitiņu un baltu krādziņu, un baltām manšetēm. Bet es nevarēju sevi ielikt tajos rāmjos, vajadzēja kaut ko citu. Es izdomāju, ka uz teātri neiešu ar skolas tērpu, bet ar taftas kostīma jaciņu, Dior svārciņiem, un ar diegu izšūtām manšetēm un krādziņu. Man bija ļoti lielas nepatikšanas, jo nākošajā dienā es biju iekšā sienas avīzē. Bet tas cilvēkbērns (es) tomēr kaut ko pārdzīvo iekšēji. Viņš tomēr kaut ko protestē, bet dvēselē tas paliek un tu jūties tāds apspiests.

Es esmu liepājniece. Tā ir maza pilsēta. Rīga ir plašāka, te var ar to modi plašāk darboties, bet Liepājā vispār ar biezajām zolēm nevarēja iet. Taču mēs tās vienalga dabūjām kājās. Tantes gāja no muguras un teica: ’’Stilīgās, re kur stilīgās!’’. Es biju protestants, jā… Džinsos arī staigāju. Ļoti gribējās kaut ko citu un vienmēr kaut ko jaunu. Tas bija ļoti interesants laiks.

Kāpēc cilvēkiem atšķiras gaumes sajūta?
Saka tā: ’’Vai nu viņš piedzimst ar gaumi vai nepiedzimst.’’. Tā gluži nav. To ietekmē ģimene, draugi, sabiedrība, kurā tu grozies, noteikti mūzika, kuru tu klausies, kādas filmas skaties. Es domāju, tā ļoti daudz ir arī vide. Ļoti daudz ir arī cilvēkā pašā. Tas ir tas pats, kas ar krāsām. Principā cilvēks piedzimst un viņam ir krāsu sajūta. Piemēram, vai viņam patīk salātu zaļš vai priežu zaļš. Interesanti, ka, ja cilvēks būs siltajā paletē, viņam vairāk patiks salātzaļais, jo viņš no dabas ir radīts šajā paletē. Taču ir cilvēki, kuriem nav šo dotumu. Bet sākums vienmēr ir ģimenē.

Iedvesma, – kur Jūs ikdienā to smeļaties?
Iedvesma ir interesanta lieta. Iedvesmo, protams, mani jaunieši, kas ir man apkārt – tas nu gan ir fakts. Tad tā ir mana ģimene, jo man apkārt ir mākslinieki, mūziķi – radošie cilvēki, kas interesējas, kas ir modē. Arī mazbērni ir mans prieks. Man ir arī ļoti labi darba kolēģi. Un, protams, ka tie ir arī žurnāli, filmas, mūzika.

Kādu padomu Jūs gribētu sniegt topošajiem stilistiem?
Profesija ir smaga, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo ir jāstrādā ar cilvēku.
Ļoti jādomā, vai tas patīk un, vai tā ir mana mūža mīlestība. Ja vari teikt – jā, es to gribu, man tas patīk, tad tas ir jādara. Ja ir sajūta, ka kaut kas nav, tad tas cilvēks neizturēs – vienkārši nolūzīs. Tātad, ļoti, ļoti jāpatīk šai profesijai. Stilists ir profesionāls cilvēks. Tur nevar tā paspēlēties ar cilvēku, kas ir atnācis. Ir jāmīl cilvēks, tas ir galvenais. Ir jāsaprot, ka vispār uz pasaules Dievs nav radījis nevienu neglītu cilvēku. Un stilists ir tas, kam ir jāierauga, kas šajā cilvēkā ir tas skaistākais un jāizlemj, ko viņš izcels uz āru. Varbūt tas ir smaids, varbūt žests… bet tev ir jārada tā sirds saite, lai cilvēks tev uzticas.

Dalīties.

6 komentāru

  1. Pie Birutas es mācījos divus gadus, tas bija piecpadsmit gadus atpakaļ. Līdz šai dienai izmantoju savas iegūtas zināšanas, kā arī esmu izmācijusi visas savas draudzenes.<br>Paldies!

  2. "Kā Jūs vērtējat faktu, ka gandrīz jebkurš mūsdienās sevi var saukt par stilistu?" – kas tad tas par faktu??? Žurnālists jau jautājumā ieliek savu attieksmi :))

  3. Jauki bija lasīt interviju ar cilvēku,kura skolā reiz esmu mācījusies un pabeigusi,,,,,,redzu,ka domas par stilista profesiju Mageles kundzei nav mainījušās…..tāpat kā toreiz……..zināšanas ir iedotas pamatīgas-paldies!!!!uz to pamata esmu uzbūvējusi tagad savu karjeru un sasniegusi to ko vēlējos kādreiz,,,,,,,,

Atstāt Ziņu