Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Četri krasti. Ziemeļi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Esmu absolūti pārliecināta, ka vislabākie, visspilgtākie un taurenīgākie stāsti nemaz nav pastāstāmi. Pārāk daudz dzirksteļu paliek aizkadrā – tās vienkārši nav nevienas pasaules valodas vārdos ietērpjamas, aprakstāmas, jo saprotamas ir tikai notiekošas. Bet es solīju izstāstīt, tāpēc mēģināšu. Četri krasti. Četras debespuses. Četri gadalaiki. Četri vēji. Nepiederoši un nepārejoši.

Jaungada naktī, īsu brīdi pēc pusnakts, man uznāca kaut kas histērijai līdzīgs. Nezinu, vai drīkstu mētāties ar šādiem psihiatrijas terminiem, jo tos nepārzinu, bet spilgti atceros izjūtas – pēc uzspēlēti smaidīgas glāžu saskandināšanas es no visiem noslēpos, jo nevarēju apturēt asaras. Es iekodos dīvāna spilvenā, lai neviens nesadzird manas raudas, jo es tās vienkārši nespēju kontrolēt – likās, it kā plūdi būtu pārrāvuši aizsprostu un nu neviens vairs nespēs glābties. Par ko es raudāju? Ak, par ko gan es varēju raudāt, ja ne savu katastrofai līdzīgo emocionālo es. Es tovakar sapratu, ka vairs negribu mīlēt Precēto vīrieti (visu laiku pat negribot gribēju) un ka visam (sākot ar šo brīdi) tāpēc vajadzētu būt citādāk. Patiesībā es to zināju jau sen – ka kaut kas pavisam, pavisam mūsu starpā ir nomiris, jau kādu pusgadu es biju prātā žļembājusi domu, ka es absolūti vairs neesmu ar viņu laimīga, pat ne drusciņ, pat ne uz īsu aizmiršanās brīdi; ka ir jāsper drosmīgais solis, šoreiz pavisam nopietnāks nekā iepriekšējās reizes. Un te nu tā bija – apjausma, ka šis posms (vairāk vai mazāk) ir beidzies un aka beidzot ir sausa – izsmelta. Pirmās janvāra dienas šoreiz patiesi bija jauna elpa, lai gan skaļi es Precētajam vēl nebiju pateikusi – viss. Vēl baidījos no šī lēmuma.

Ar viņu es iepazinos jaunā gada pirmajās dienās – pārsteidzoši negaidīti un netīši. Es vēl joprojām domāju, ka viņu man Kāds atsūtīja. Nu nevar, vienkārši nevar pēkšņi iegriezties tāds visu pārmainošs vējš bez Kāda ziņas.

Tas bija aizraujoši. It viss, ko mēs tieši vai netieši kopā darījām, tāds bija. Jautrs, smieklīgs, pārņemošs. Jūs esat kādreiz jutušas tik ciešu, pārsteidzoši precīzu sazobi ar kādu, ka kļūst bail? Šis bija tas gadījums. Abpusējs nešpetnums kā pēc vienas piegrieztnes veidots, humora izjūtas kā pēc viena šablona izdreijātas, seksualitāte eksperimentēt kārojoša un vienādi brīvdomīga. Tā brīža stīgas divi gali.

Man, tādai visnotaļ parastai būtnei bez ievērojamiem sasniegumiem un dotībām, netraucēja ne tas, ka viņš bija (ir) 17 gadus vecāks starptautiskas kompānijas viceprezidents, ne tas, ka viņš bija (ir) lecīgs un mazliet augstprātīgs (es neciešu iedomīgus vīriešus kā sugu). Laikam mēs viens otram bijām eksotika. Viens otra Amazones džungļi. Es aizrāvos. Ļoti. Lai gan sākotnēji mūsu saskarsme bija tikai virtuāla – līdz vēdersāpēm smieklīgas, jautras, brīvdomīgas un ļoti gaidītas sarakstes skaipā, kas bieži vien beidzās ar nepadarīto darbu paveikšanu brīvdienās vai nakts stundās, un miljoniem īsziņu, kaut kā kaut kas sapumpuroja. Laikam arī viņam.

Kad mēnesi pēc pazīšanās jau otro reizi biju atteikusi viņa aicinājumam tikties, pat pēc viņa brīdinājuma, ka komandējumu un ceļojuma dēļ man nebūs iespējas pārdomāt turpmāko mēnesi, viņš teica, ka viņam apnicis spēlēties. Bijis jautri, paldies par emocijām, visu gaišu! Minūtes desmit skatījos datora ekrānā neko neredzošām acīm, tad uzklabināju atbildi, ka arī es pateicos par saziņu un man veltīto laiku, veiksmi turpmāk. Un laidu vaļā lielo brēcienu. Viņš jau bija kļuvis par neatņemamu manas dienas daļu, nevarēju iedomāties, ka viņa pēkšņi vairs nebūtu tur – vadu vai klausules otrā galā. Vēl pēc desmit minūtēm mazā, oranžā gaismiņa no viņa atnesa ziņu, ka viņš laikam pārsteidzies, varbūt tomēr bez karstām emocijām vienojamies, ka skatīsimies, vai pēc mēneša vēl gribēsim saredzēties.

Vienojāmies. Gribējām. Abpusēji un ļoti. Tikāmies. Aizrāvāmies vēl vairāk. Tikāmies atkal. Skurbinoši, nesātīgi un neticami. Tikāmies atkal. Un atkal. Tobrīd nezināju, ka tā ir mūsu pēdējā tikšanās.
Atceros, toreiz negāju pie loga uzmiegt ar aci kā citreiz, jo domāju – jābūt vēsajai. Redzēju, ka viņš paskatās, meklēdams logā manu seju. Es neparādījos. Tā ir pēdējā reize, kad viņu redzēju – aizejošu, ar pelēku rīta miglu iesirmajos deniņos.

Es nezinu, kas man uznāca. Lai gan bijām vienojušies, ka neesam pāris, ka tas, kas mums ir, šobrīd nav nekādi definējams, manī kaut kas sagāja uz īso. Darbā gāja kā pa biezputru, ikmēneša pūķa noskaņojums, bēdīgi notikumi paziņu dzīvē – viss sakrita vienlaikus un man, princesei uz zirņa, likās, ka viņš man pievērš pārāk maz uzmanības. Ka ir kļuvis distancētāks. Lai gan zināju, ka viņam darbā saspringtāks periods nekā citkārt, man radās ģeniāla ideja nevis cilvēcīgi pajautāt, bet pateikt, ka mūsu attiecības laikam pietuvojušās izskaņai. Tikai pēc pateikšanas es aptvēru, ko esmu izdarījusi. Ko, kāpēc, kas noticis, kas mainījies? – tik pārsteigti, skaļi un drudžaini bija viņa jautājumi. Es nevarēju atbildēt, lai gan centos un visu padarīju vēl sliktāk. Laikam domāju, ka šis vīrietis tāpat kā Precētais rikšos man pakaļ kā mazs sunēns ikreiz, kad es uzrullēšu lūpu. Smagi kļūdījos. Viņš ļoti apvainojās, ļoti sadusmojās, ļoti vīlās. Pateica, ka man neesot ne mazākās nojausmas, cik daudz es izpostīju un iznīcināju, ko es tikko nogalināju. Ka šīs ir atvadas bez atpakaļceļa. Un lai es vienmēr atceros, ka tas bija mans lēmums un mana izvēle, ne viņējā. Tovakar ar draudzeni bija noruna doties uz koncertu. Čellists spēlēja pa manām svaigajām brūcēm kā speciāli šim darbam nolīgts.

Es, protams, vēl centos satīrīt šo vājprāta bardaku, ko nezināmu iemeslu pēc radīju. Es darīju ko tādu, ko nekad dzīvē neesmu darījusi – noriju savu kurzemnieces lepnumu, kurš šad tad izbāž savu nepievilcīgo purnu ārpusē, atvainojos, centos paskaidrot. Vairākkārt. Pat divus mēnešus pēc absolūta klusuma aizsūtīju smieklīgu un rotaļīgu ziņu. Nekā. Nekādas reakcijas. Tā tas izbeidzās.

Es nekad neredzu viņu sapņos. Tik dīvaini, jo es sapņus redzu daudz un daudz atceros. Tikai ik pa brīdim uzplaiksna kāda atmiņu kripata. Kafejnīcā viņš man dod pagaršot savu maltīti un es smejoties saku, ka tas ir vēl neredzēts skats – ēdu vīrietim no rokas. Viņš uzšmaukstina buču uz mana degungala, kad pa miegam pagriežas uz otriem sāniem. Tu esi burvīga! viņš man saka, kad laižamies miegā pēc patīkami nogurdinošas mīlēšanās. Braucu mājās, domāju par mums un smaidu. Mums tiešām kopā ir labi, vai ne? Buča. viņš man atsūta īsziņu. Šie mazie mirkļi atnāk ne saukti, ne aicināti. Un mazliet uzvanda to, kas jau aprepējis laika putekļiem. Drusku iesāpas, jā, lai gan esmu gandrīz droša – beigas tad un tobrīd bija man vissaudzīgākais risinājums.

Ziniet, kurš banālais teiciens tagad manā dzīvē ir ieguvis reālu pamatojumu? Visseksīgākā ķermeņa daļa ir smadzenes. Un dvēsele. Tieši tajās es iemīlējos. Smukums bija vien kā cukurgrauds kafijā – patīkams bonuss. Un tieši tāpēc grūtāk, jo smukumu – to var sameklēt vienmēr un daudz. Bet smukas smadzenes un dvēseli – ir ļoti jālaimējas, lai tādas atrastu. Un ļoti jālaimējas, lai nepazaudētu, kad atrastas.

P.S. http://www.youtube.com/watch?v=egY8rUpxqcE 

Šī man parasti skan fonā, kad bezmiegs stīviem pirkstiem braukā pa prātu un revidē atmiņu šuplādes ar viņa vārdu. Labi, ka tas notiek arvien retāk. Būtībā jau nekā TĀDA starp mums nebija, tomēr esmu pārliecināta – viņa uzrašanās bija kā svētība un man laikam visu mūžu būs žēl, ka viņš tā arī neuzzinās, cik ļoti pateicīga esmu par to, ka, pats neapzinādamies, viņš man palīdzēja izkļūt no iepriekšējās dzīves krātiņa un palaida brīvībā un spārnos – kā dūju, kura bija aizmirsusi, ka prot lidot.

Dalīties.

1 komentārs

  1. Kā vienmēr skaisti. Protams, rodas iespaids, ka pati īsti nezini, ko vēlies; ka pat tad, kad viss ir šķietami labi, labprātāk izvēlies asaras un sāpes, tajā pat laikā būtu jāmelo, ja teiktu, ka arī savā dzīvē dažkārt neesmu pieņēmusi lēmumus, kas konkrētajā situācijā ir absolūti nepamatoti un atgādina mazas meitenes untumus. Taču vēlāk nākas secināt, ka tā bijusi vecā labā intuīcija un nav ko nožēlot.

Atstāt Ziņu