Ceriņu laimītes

Kā man patīk maijs! Uz zaļās zāles tik koši izceļas pieneņu zeltainās galvas. Un cik skaistu krāsu saspēli dod ceriņkrūmi!
Atceros, ka bērnībā šajā laikā ceļš mājup no skolas pagāja divreiz ilgāk, jo bija taču jāsaplūc pavasara ziedu pušķītis, jānovij pieneņu vainags, jāizpēta, kur dodas gliemezis vai kādēļ trotuāra vidū izveidojies skudru pūznītis, jāpasmaržo ceriņi un jāsameklē laimītes. Vienreiz dodoties pēc skolas uz mammas darba vietu, kā vienmēr ložņāju gar māju sētām, kur rindu rindām bija sastādīti ceriņkrūmi. Uzdūros potētajam ceriņkrūmam, ko līdz šim vēl savām bērna acīm nebiju redzējusi. Kādi man bija prieki! Viss krūms vienās laimītēs! Ēdu tās pilnām mutēm! To sajūsmu es joprojām atceros, bet tas mirklis, kad man izstāstīja, ka tās nav „īstās” gan pagaisis no prāta.

Šo paradumu – meklēt ceriņos laimītes es joprojām neesmu atmetusi. Man šķiet, ka ir svarīgi nepārtraukt darīt šādas sīkās, varbūt pat muļķīgās lietas. Bez tām zudīs tā īpašā maģija, kas piešķir dzīvei garšas, krāsas un smaržas, un liek uz visu raudzīties kā uz brīnumu.

To arī novēlu Tev- nepaskriet ikdienas riksītī garām uzplaukušam ceriņu krūmam, bet apstāties, pasmaržot un pameklēt laimīti. Tvert mirkli, izbaudīt, ieelpot un sajust, cik sasodīti labi ir dzīvot šajā pasaulē…