Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Ceļš uz Melno kontinentu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nemierīgs miegs un pakošanās drudzis pirms viss liekas sastindzis. Pelēkā Dānija nevilina palikt. Mūsu lidmašīna paceļas pēcpusdienas diendusā, kad viss, ko gribas, ir iemigt uz viņa pleca un neskatīties atpakaļ.

Sajūta atvadoties?! NEKĀDA. Briesmīgi liekas stāvēt visas skolas vidū un apkamt katru, kuram pat vārdu neesi bijusi ieinteresēta paprasīt. Sena tradīcija tiem, ka dodas uz lidostu, ir mašīnas šūpošana un iestumšana braucienam. Aizveru acis un sasaldēju emocijas zemapziņas lādītē.

Liekas, ka viss brancš iznāks laukā, kad lidostas pārstāve paziņo, ka latviešiem un igauņiem vajadzīgas pastāvīgas vīzas, ieceļošanai Zambijā. Pēc pāris karstām minūtēm viss atrisinās kā pienākas un mēs sākam savu ceļojumu.

Copenhāgena (Denmark) -> Amsterdam (Nettherlands) -> Nairobi (Kenya) pēc deviņu stundu lidošanas īpaši augsta servisa Kenijas lidmašīnā, jaunāko filmu noskatīšanās, labi paēšanas un vīna baudīšanas. -> Kurura (Zimbawbe), kas īpaši pārsteidza ar savu esamību, ņemot vērā, ka biļetēs šāda pietura iekļauta netika. -> Lusaka (Zambia). Tikai tagad tā īsti netīši sāk likties, ka ceļojums patiešām ir kaut kur novedis un laikam jau pa pusei īstajā vietā.

Lielbritānijas kolonizācija uzspiedusi savu valodu, braukšanas stilu pa labajai pusei un cilvēku tieksmi eiropeizēties. Broken english pastāv, kad jakomunicē ar baltajiem dolāriem (tā te dēvē baltos cilvēkus), citādi- angļu frāzes dzirdēsi tikai pa retam pasprūkot viņu vienā no galvenajām bembu valodām.

Lusakas divmetrīgie māju betona mūri ar dzeloņstieplēm un pievienoto elektrību pat pašā centrā, uzspiež smago cietuma masku un savādi, bet nedrošības sajūta nepamet ne mirkli, it sevišķi pēc sešiem vakarā, kad sakrēslojis melns kā peklē. Arī hostelī vārtu sargs, neskatoties uz dzeloņstieplēm un metāla vārtiem, aplūko kārtīgi katru ienācēju. “Īstā Āfrika”- tā vēsta uzraksts uz Backpakera sienas. Pēc 5 h gaidīšanas, kad Pols- mūsu organizācijas pārstāvis atbrauc mums pakaļ, mēs esam vairāk kā pārliecināti, ka esam īstajā Melnajā kontinentā. Bez atvainošanās, baltā uzvalkā un ar smaidu sejā, viņš ierodas, lai vestu mūs uz autobusu staciju, kas izskatās vairāk pēc revolūcijas gājiena. Haoss, skrejoši cilvēki, kas lien mašīnu logos, pārkrauti autobusi, simtiem uzbāzīgu skatienu un cilvēki, kas par jebkuru cenu vēlas, lai mēs atdāvinam savas mugursomas, jo viņiem tās tacu esot vairāk nepieciešamas. Mēs nopirkšot jaunas. Pols mani neparsteidz. Apgalvojums no viņa mutes, ka mūsu Kasama atrodas 8 stundu braucienā, izrādās esam 12 h brauciena garumā, kas galu galā izvērtās par negulētu nakti 15 h garumā.

Viss tikai sākas…

Dalīties.

2 komentāru

  1. Ai, kā es tā gribētu, visu pamest un aidā! prom! Apskaužu! 🙂 Centīšos vismaz caur Taviem blogiem izbaudīt dzīvi tur! Lai veicas un gaidu turpinājumu!!! 🙂

  2. Baigi forši uzrakstīts! Un par savu saņemšanos – cepuri nost! Ko tieši tu kā brīvprātīgā tur darīsi?

Atstāt Ziņu