Vārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Ceļojums apkārt pasaulei jeb ‘Trīsgades plāna īstenošana’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai uz jautājumu – Vai esmu laimīga? – vari atbildēt ar – Jā? Un, ja – Nē, vai esi gatava ko darīt, lai beidzot patiesi tāda būtu? Mēs bieži vien apstājamies mirklī, kad jāsper izšķirošais solis un jārīkojas. Šis ir stāsts par to, kā tiek īstenots savs sapnis, par to, ka ir jāieklausās savā sirdsbalsī. Linda Riņķe spēra drosmīgu soli, pametot visu, kas iesākts te, Latvijā un ar mugursomu plecā, devās pasaulē.

 

Kāda bija tava ikdiena un kā izlēmi, ka ir jādodas ceļā?
Man bija viss, ko sabiedrībā pieņemts vēlēties – laba izglītība, darbs, vēl labāka darba piedāvājums, lieliski draugi un ģimene, cilvēks, kurš iekustināja sirds stīgas, apburošs dzīvoklis Rīgas centrā, interesanti hobiji un nodarbes. Bet 2011. gadā es sevī atradu nepārtrauktu nomāktības sajūtu. Pastāvīgi biju noskumusi, pazaudējusi iedvesmu un motivāciju, līdz pavisam skaidri sapratu – esmu nelaimīga. 2011. gada augustā aizbraucu atvaļinājumā uz Horvātiju. Kalna galā baudīju horvātu vīnu un ķidāju savu dvēseli, līdz atklāti sev pajautāju: “Linda, ko Tu vēlies?” un atbilde bija ātra un precīza: “ceļot”.

Patiesībā es visu mūžu tāds klaidonis vien esmu bijis – ar dažādiem spontāniem ceļojumiem pa visu Eiropu, mācībām Turcijā, nemitīgu vēlmi būt kustībā un pārmaiņās. Un tā nu tajā pašā Horvātijas kalna galā pieņēmu lēmumu – došos ceļot un atradīšu sapratni par to, kas dara mani laimīgu.

Kā notika viss gatavošanās process – atrast ceļabiedrs, visa atstāšana, un tīri praktiskās lietas – vajadzīgo mantu lasīšana?
Lēmumu par aizbraukšanu pieņēmu augustā, bet, tā kā vēl nebiju pati sev atbildējusi uz daudziem jautājumiem, ilgu laiku nevienam par to nestāstīju. Nosaucu par “trīsgades plānu”, kurā pirmā gada ietvaros notiek sagatavošanās: darba lietu nokārtošana, draugu un ģimenes sagatavošana, inventāra iepirkšana, maršruta sastādīšana utt. Un nākamajos divos gados – pasaules apceļošana. Manuprāt, divi gadi ir pietiekošs laiks, lai bez steigas izceļotos, iepazītu citas kultūras, pastrādātu citās valstīs un pats galvenais – sakārtotu sevi (tad vēl nezināju, ka tam patiesībā pietiek ar mēnesi prombūtnes).

Man šķiet, ka tas bija agrs decembris, kad padalījos ar plānu savam dzīvokļa biedram (tagadējam ceļojuma biedram Jānim). Pēc pāris dienām no viņa dzirdēju teikumu: “Es arī plānoju aizbraukt”. Līdz ar to iezīmējās aizbraukšanas mēnesis – jūnijs, jo līdz ar 1. jūniju mums beidzās dzīvokļa īres līgums, kuru, acīmredzami, neplānojām pagarināt. Un tā lēnām sākām par savu plānu stāstīt tuvākajiem draugiem. Bet interesanti, ka tikai ap janvāri sapratām, ka, lai drošāk un interesantak, varam taču ar Jāni ceļot kopā!

Tad arī sākās visnopietnākais plānošanas posms – inventāra iepirkšana, kuru iepirkām veikalā “Ceļotājs”, vitamīnu iepirkšana “izturibai.lv” veikaliņā, aptuveno maršrutu zīmēšana, dažādas informācijas lasīšana, vakcinēšanās, kā arī minimāla naudas iekrāšana.

“Tas bija egoistiskākais lēmums, kādu es jebkad esmu pieņēmusi, un tuvinieku asaras lauza manu sirdi.”

Pats grūtākais bija plāna pastāstīšana ģimenei. Vēl joprojām bieži aizdomājos par to, kāda velna dzīta es esmu devusies projām, ja man dzīve ir devusi tik lielisku izdzīvošanas pamatu – mīlošu ģimeni. Tas bija egoistiskākais lēmums, kādu es jebkad esmu pieņēmusi, un tuvinieku asaras lauza manu sirdi. Atceros, ka es toreiz vismaz trīs dienas pavadīju bez-apstājas-asarās, pārmetot pati sev par savu izvēli. Tajā pašā laikā es zināju, ka tā vienkārši ir tā cena, ko es maksāju par savu laimi un savu brīvību. Gluži kā Gustavo dziesmā – “jāatsakās no kaut kā, lai kaut ko iegūtu”.
Un pēc tam sekoja pats interesantākais – izsoles rīkošana, lai pārdotu visu nevajadzīgo un pie viena nopelnītu papildus naudu ceļam. Galu galā izsole pārvērtās patīkamā atvadu ballītē.
Ar 1. jūniju beidzās manas darba gaitas, izvācos no Rīgas un, kā tagad atceros, vētraini lietainā dienā slapja, ar asarām acīs un iespiesta starp savām pēdējām mantām un domām, devos pie vecākiem. Oficiāli biju kļuvusi par bezdarbnieci un cilvēku bez pastāvīgas dzīves vietas.

Cik saplānots ir ceļojums? Vai jums ir kāds maršuts?
Lai pierādītu vecākiem un brālim sava plāna pārdomātību, biju izveidojusi precīzu ceļojuma plānu pa Eiropu un Balkāniem līdz pat aizbraukšanai līdz Jaunzēlandei. Biju uzsākusi visu savu pasaules draugu apzināšanu, lai atrastu iespējamās darba vietas, naktsmājas vai vienkārši ieteikumus par apskatāmajām vietām. Ar Jāni skatījāmies un pētījām valstis, kurās mums nav vajadzīga vīza, sapņojām par valstīm, kas vēl nav aplūkotas un lasījām informāciju par to, kuras valstis ir visdraudzīgākās stopēšanai, bet kuras nē. Bet, protams, realitātē viss notika citādāk. Un tā ir stopēšanas burvība – spēja būt elastīgam, pielāgoties un spēt visu laiku teikt “jā”. Galu galā, spontāni aizbraucām aiz polārā loka uz tālāko Eiropas Ziemeļu punktu, kas sākumā nemaz nebija mūsu plānā, izbraukājām Šveici, kas arī nebija mūsu plānā un neiebraucām Grieķijā un Gruzijā, kas, piemēram, bija mūsu plānā. Vairāk vai mazāk neuztraucamies par veidu kā un caur kurām valstīm brauksim, mums ir zināmi atskaites punkti, pie kuriem pieturamies: 1) apbraukt apkārt pasaulei, 2) Jaunzēlande un Tuvalu, 3) tālākais Dienvidu punkts Dienvidamerikā, 4) ASV, 5) “Maģiskais buss” no filmas un patiesa stāsta “Into the Wild” Aļaskā. Viss pārejais ir sekundārs.

Kā ir iespējams izdzīvot, visu laiku ceļojot, kur jūs ņemat naudu?
Šāda veida ceļošana lieliski māca vienkāršību un samierināšanos ar minimālo. Pirmos 3 mēnešus pavadījām ar iekrātajām naudas rezervēm, cenšoties dienā neiztērēt vairāk par 5 eiro. Šķiet neiespējami? Bet var. Pirmkārt, veikalos no lētāko preču plauktiem visu laiku iepirkām makaronus, rīsus, konservus, ievārījumu u.c. līdzi pārnēsājamas un ilgi saglabājamas pārtikas preces. Mums līdzi ir pašiem savs gāzes baloniņš un gāzes deglis, tāpēc netērējamies restorānos un ēdnīcās. Otrkārt, mums ir telts, draugi visās Eiropas valstīs un couchsurfing.com profili, kas sniedz iespēju atrast naktsmājas. Tādējādi mēs neiztērējām ne santīma par naktsmītnēm. Treškārt, es vēlētos uzsvērt to, cik pasaulē ir daudz LABU cilvēku. Man bieži uznāk dusmas uz ziņu portāliem, kas cilvēkos ar savām negatīvajām ziņām potē iedomas par ļaunumu un samaitātību visapkārt. Protams, nenoliegšu, ka jābūt uzmanīgiem un pašiem sevi jāsargā, bet ir jātic arī labajam. Jo ticiet vai nē, bet labas domas piesauc labus darbus.

  “Izbraukājāmies ar laivu pa Kopenhāgenas kanālu, ēdām steiku kanāla malā un gulējām viesnīcā, netērējot ne centa.”

Ar savu smaidu un vienkāršību esam izpelnījušies no nostopētajiem šoferiem uzaicinājumus nakti pārnakšņot pie viņiem, saņēmuši bezmaksas ēdienu, kafiju, Dānijā, piemēram, ar tūristu no Krievijas kopīgi izbraukājāmies ar laivu pa Kopenhāgenas kanālu, ēdām steiku kanāla malā un gulējām viesnīcā, netērējot ne centa. Esam pavadījuši nedēļas nogali dzīvodami viesnīcā un braukādami ar dārgiem sporta klases riteņiem pa Alpu ceļiem un našķējušies ar izsmalcinātiem ēdieniem itāļu restorānos, arī – netērējot ne centa. Bieži vien šoferi ir dāvinājuši arī naudu, veduši tālāk, nekā pašiem nepieciešams braukt un stāstījuši neaizmirstamus dzīves stāstus. Parādā nepaliekam – visiem nostopētajiem cilvēkiem un tiem, pie kuriem nakšņojam, dāvinām mazus Latvijas karodziņus kā piemiņu no mums un pasaules skaistākās valsts.

Šobrīd strādājam sezonas darbu Francijā, kur pelnām naudu Jaunzēlandes biļetēm. Arī Jaunzēlandei mums ir speciāla work&holiday vīza, kas paredz, ka gadu varam tur brīvi uzturēties un strādāt. Tur arī plānojam iekrāt pietiekoši naudas, lai varam bez raizēm izbraukāt pāris Āzijas valstīs (kurās mums nav nepieciešamas vīzas), Okeāniju, Dienvidameriku, ASV un Kanādu un atgriezties mājās. Variantus var atrast vienmēr, vajag tikai gribēt un darīt!

Kāda ir stopētāja ikdiena – iet kur acis rāda, darīt ko gribas? Vai ir kādas konkrētas lietas, kas jāievēro un jāizdara?
Jā, tā arī ir – stopētājiem ir netverama brīvība darīt to, ko gribās, un doties tur, kur gribās. Un tieši tas mani saista visvairāk – no rīta piecelties un nezināt, kur nakšņošu vakarā. Tāpat lielisks bonuss ir iespēja iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem. Apzināti izvairāmies no lielām pilsētām. Mums interesē lauki, kalni, ūdeņi, paši cilvēki, smaržas un ēdieni. Lielpilsētās ir pilns tūristu un imigrantu, tā nav valsts patiesā seja – uz ofisiem skrienoši cilvēki un japāņi ar fotokamerām rokās. 

Bet jāatzīst, ka stopēšana nav tikai izklaide. Tā var kļūt arī mazliet nogurdinoša, jo ir viens noteikums – stopētājam ir jāspēj pierādīt šoferim, ka viņš ir veicis pareizu lēmumu. Tas nozīmē – stopētājam ir sevi “jāpārdod”: jāuztur saruna, jājoko, jābūt maksimāli pieklājīgam utt. Dienās, kad gribās labāk paklusēt un vienkārši klusumā izbaudīt skatu aiz loga, šofera izklaidēšana šķiet kā nepatīkams darbs ar klientiem. Tādos mirkļos noder lieki iekrājumi vilciena biļetei, kad iespējams ieslēgt savu mūzikas atskaņotāju un nodoties savām domām, vērojot.

“Stopēšana var kļūt arī mazliet nogurdinoša, jo ir viens noteikums – stopētājam ir jāspēj pierādīt šoferim, ka viņš ir veicis pareizu lēmumu.”

Pastāsti par interesantākajiem un aizraujošākajiem piedzīvojumiem, kas gadījušies ceļā?
Tādu ir bijis patiešām daudz! Ceļā esam satikuši tik ļoti krāsainus cilvēkus, kas mums nesuši daudz piedzīvojumus un stāstus, ko atcerēties. Bet vēl smieklīgāk ir tas, ka uz mums darbojas vecais labais teiciens, ka “ja kaut kas notiek, tas notiek ar mums”. Labi, ka abi esam (citu izpratnē) apzīmējami ar vārdu “vieglprātīgi”, bet es gan teiktu – brīvi no lieka saspringuma. Dažādas dzīves situācijas (jā, es tās saucu par situācijām, nevis problēmām) uztveram ar smaidu un visbiežāk par visu pasmejamies, necenšoties neko dramatizēt.
 
Esam izciemojušies pie Ziemassvētku vecīša, svinējuši Jāņus somu ģimenē, skaitījuši ziemeļbriežus un pikojušies jūnijā. Esam saluši, vasaras drēbēs aiz Polārā loka Norvēģijā 5 grādu aukstumā, pavadījuši nakti un dienu bez miega, stopējot Zviedrijā. Pēc divu kundzīšu uzaicinājuma, pavadījuši nakti 19. gadsimtā celtā namiņā Šveices Alpos, apmēram 1400m augstumā, Itālijā izbraukājuši 60km ar riteni aptuveni 2000m augstumā, Stambulā uz ielas esmu dejojusi tango. Esam gulējuši benzīntankos, Serbijā nostopējuši ātrās palīdzības mašīnu, Polijas vilcienā piedzīvojuši slepkavību utt.

Bet man personīgi, sirdī vismīļākais ir 18. augusts, kad, spontāni, uz divām nedēļām ieradāmies Rīgā un pārsteidzām visus savus mīļos cilvēkus, kas bija pilnīgi pārliecināti, ka dzīvojamies kāda ezera apkārtnē Serbijā. Es nekad neaizmirsīšu tās sejas izteiksmes un prieka asaras, kas bija redzamas manā ģimenē un draugos – tās bija vissiltākās sajūtas – redzēt, cik ļoti viņi ir ilgojušies un cik ļoti es esmu gaidīta mājās.

Kas tevi ir pārsteidzis visvairāk?
Šķiet, ka tas dzīves vieglums, kurš pirms tam man bija bijis tikai cerībās un iedomās. Nekad līdz galam nebiju ticējusi, ka iespējams dzīvi mīlēt un baudīt tik ļoti, kā to daru šobrīd. Un, jā, patiesais cilvēku labums un vēlme palīdzēt citiem. Atvadu smagums. Un tas, cik maz laimei vajag – ceļojot pietiek ar šokolādi, itālieša uzsaucienu “Ciao, Bella”, siltu guļammaisu un mīļu īsziņu no mājām.

Ko šādi ceļojot, esi atklājusi par sevi?
Kā jau minēju, ceļojumā devos, lai uzzinātu, kas dara mani laimīgu. Un tiklīdz tiku prom no rutīnas, dažādām sabiedrības balsīm savā galvā un pienākumiem, viss sakārtojās pats no sevis. Skaidri sadzirdēju savu iekšējo balsi un jau pirmajās nedēļās zināju, ko vēlos darīt, kad atgriezīšos Latvijā. Tādējādi varu teikt, ka ceļojot esmu atradusi pati sevi – zinu, ko sagaidu no dzīves un to, ko pati varu darīt, lai būtu laimīga. Esmu izkristalizējusi savas pamatvērtības. Esmu sapratusi, ka pavisam noteikti nemāku atvadīties un pārliecinājusies, ka tos, kurus mīli ikdienā, aizbraucot mīli vēl vairāk.

Kas svarīgi, esmu izsecinājusi, kāpēc iepriekš biju tik ļoti nelaimīga. Redz, iepriekš es dzīvoju pēc vidusskolā izveidota sava dzīves modeļa – kāzām un bērniem 24 gadu vecumā, naudas, laba stāvokļa sabiedrībā un darba lauciņā, turklāt es vienmēr slēpu savas emocijas. Ar lielāko daļu sastapto cilvēku es nekad neesmu bijusi patiesa, vienmēr spēlējusi lomu spēles un nekad nepastāvējusi par savu viedokli, sapņiem un VĒLMĒM. Šobrīd dzīvoju saskaņā ar sirdi. Esmu harmonijā. Protams, es ticu, ka, atgriežoties Latvijā, atkal sasniegšu kādu stagnāciju vai rutīnu, bet galvenais ir darīt to, kas pašai patīk, kas sniedz iedvesmu un nekad, tiešām NEKAD nemelot sev pašai. Bet pats svarīgākais – katru dienu izdarīt pa labam darbam. Tiem, kuri palīdz citiem un dara labus darbus, saka komplimentus un tādējādi pastāvīgi saņem “paldies” un smaidus, ir vismazākā iespēja sastapties ar depresiju.

Kā tev pietrūkst un kā, pavisam noteikti nepietrūkst?
Ģimenes un draugu. Visgrūtākais ir samierināties ar to, ka visiem dzīve turpinās, viss iet uz priekšu, tikai… bez manis. Vēl man pietrūkst Rīgas centra skaistās, bruģainās ielas un arhitektūras, it īpaši Tērbatas iela. Soliņš pie Daugavas, uz kura sēžot, mēdzu sapņot par šo ceļojumu. Un muļķīgi, bet patiesi – augstpapēžu kurpes.
Man absolūti nepietrūkst apkārtējais negatīvisms. Šobrīd izbaudu, ka varu lasīt tās ziņas, kuras vēlos, dzirdēt to, ko vēlos. Dzīvoju savā pasaulē ar tādām krāsām, kādas pati veidoju sev apkārt.

Pašlaik esat Francijā, kā nokļuvāt šajā vietā un kāda ir ikdiena?
Reiz Latvijā iepazinos ar francūzi, kuram pa jokam pastāstīju, ka sapņoju par vīna darīšanu un darbu šajā sfērā, līdz joks pārvērtās realitātē – mums ar Jāni bija nepieciešama nauda Jaunzēlandes biļetēm un viņš izkārtoja ne tikai darba vietu (piedalāmies vīnogu ražas novākšanā), bet arī gultasvietu franču ģimenē un mašīnu ērtai pārvietošanās iespējai. Tāpēc 3 mēnešus pavadījām stopējot apkārt pa Skandināviju, Centrāleiropu un Balkāniem, bet vienmēr turējām prātā, ka oktobrī jābrauc uz Franciju, tas arī bija galvenais 100% pieturas punkts, kurš nedrīkstēja būt pakļauts nekādām izmaiņām.
Tā nu mēs šobrīd baudām Francijas romantiku – esam mazā ciematā ar nosaukumu Pelussin, strādājam vīna darītavā, kura ir pieskaitāma pie vienām no labākajām Francijas dienvidu reģionā, dzīvojam pie diviem jaukiem franču vecākiem, kuri nerunā angliski, bet mēs – franciski. Ēdam bagetes, garšojam vīnus un sierus, staigājam pa gleznainiem pakalniem.
Darbs nav viegls – ceļamies sešos, strādājam garas stundas ar saliektām mugurām, cilādami smagos vīnogu spaiņus. Bet tam visam piemīt zināma bauda, jo franči māk baudīt un svinēt dzīvi: mums ir pauzes ar vīnu, lielas pusdienas, interesanti pārbraucieni no lauka uz lauku utt. Bet pats galvenais – abi divi ar Jāni izbaudām faktu, ka esam tik tuvu īstai vīna darītavai. Katru dienu mums ir iespēja vērot, kā tiek veidots vīns un krāt pieredzi, jo gan man, gan viņam vīna darīšana šķiet saistoša un šķiet, arī Jaunzēlandē meklēsim darbu šajā sfērā.

Tu visu laiku piemini Jaunzēlandi, kādi plāni šajā sakarā un kurp vēl plānojat nokļūt?
Jaunzēlande ceļojumā tika iekļauta jau pirmajā minūtē, kad pieņēmu lēmumu ceļot. Pirmkārt, tās tuvumā ir mana sapņu zeme Tuvalu, un, otrkārt, man ir labs paziņa, kura ģimene tur dzīvo un tādējādi uzreiz bija skaidrs, ka man būtu iespēja tur atrast kādu interesantu darbu un pie viena būt drošībā, dzīvojot kādā ģimenē. Kā vēlāk izrādījās, arī Jānis ir sapņojis par šo valsti, tāpēc ātri vien uzsākām darbu pie vīzas iegūšanas, kas mums sagādāja ne vienu vien piedzīvojumu. Pagaidām zinām, ka uz Jaunzēlandi izlidosim 30. novembrī. Mums ir aizrunāta māja uz Waiheke salas ar skatu uz okeānu un šobrīd notiek aktīvs darba meklējumu process. Tā kā Jaunzēlandē ir labas algas, plānojam nebaidīties no darba un strādāt daudz, apvienojot to ar ceļošanu pa pašu Jaunzēlandi, Okeāniju, izbraukšanu uz tuvākajām Āzijas valstīm, piemēram, Laosu, un galu galā iekrāt naudu turpmākajam ceļojumam, jā, apkārt pasaulei.

 “Ja nu vienā dienā ar sirdi sajutīšu, ka esmu gatava sakļaut spārnus, pārstāt klejot un nolaisties uz zemes, tad nekautrēšos atgriezties mājās.”

Protams, šobrīd tas viss ir sapnis, pie kura īpaši nepieķeramies, jo realitātē var notikt citādāk. Necenšamies nevienam neko pierādīt un priecājamies, ka dzīvojam vadoties pēc sajūtām un emocijām. Kas zina, varbūt Jaunzēlandē katrs priekš sevis sapratīsim ko tādu, kas liks, piemēram, atgriezties mājās, tā arī nesasniedzot Ameriku, vai arī, gluži pretēji – nolemsim ceļojumu pagarināt. Mūsu vienaudžiem šobrīd aktuālas ir kāzas un bērni, mums – ceļošana un brīvība. Abi esam brīvi cilvēki, neatbildu par Jāni, bet vismaz es pati šobrīd novērtēju iespēju izplest spārnus, nebūt piesieta, domāt un darīt to, ko es pati vēlos. Bet, ja nu vienā dienā es sajutīšu (ar sirdi sajutīšu, nevis ar prātu sapratīšu), ka beidzot esmu gatava sakļaut spārnus, pārstāt klejot un nolaisties uz zemes, tad nekautrēšos atgriezties mājās pirms laika. Taču jāatzīst – šobrīd to neplānoju darīt. Es izdzīvoju savu sapni, kuru sirdī esmu nesusi jau vismaz no 16 gadu vecuma – klejot un izdzīvot dzīvi no tās saknēm, sajust pasauli caur smaržām, krāsām, atļauties skaļi dziedāt, kliegt, smieties un raudāt. Un kad tad, ja ne tagad?!

 

Seko līdzi Lindas ceļojuma gaitām viņas blogā www.nezkur.wordpress.com kā arī twitter.com, meklējot @linda_rinda

Dalīties.

Atstāt Ziņu