Nejauši ieklīdu grāmatnīcā. Iespējams tas nebija nemaz nejauši. Mērķtiecīgi tiku virzīta uz ezotēriskās literatūras pusi. Arī grāmata,ko tagad pārlasu, it kā pati no sevis ieleca man rokās. Secinu,ka šis bija īstais brīdis, lai šī grāmata nonāktu manās rokās. Noteikti mani Eņģeļi centās man kaut ko pateikt. Un es ceru,ka esmu viņus pareizi sapratus.
“Kurš raudās pēc Tavas nāves?” tāds ir grāmatas nosaukums. Viegli lasās… Jo patiesībā rakstītais ir tikai apstiprinājums tam,ko es pati zinu un ko es domāju. Man (domājam, kā arī daudziem citiem) ir nepieciešams apstiprinājums, ka es tiešām pareizi domāju vai pareizi rīkojos. Es negribētu teikt, ka grāmata izmainīja manu dzīvi. Nu to es vēl tiešām nezinu, varbūt, ka būs arī tā. Bet es jūtu,ka ir iekustināts kaut kāds process,kas vairo pārmaiņas. Es nejauši satieku interesantus cilvēkus,kas mani virza tālāk, virza mainīt savu ierasto dzīves kārtību, savus ierastos paradumus u.c.
Tā nu ir sagadījies,ka patreiz mana ikdiena nav tāda, par kādu esmu sapņojusi jaunībā. Iespējams,ka tā arī nebūtu tāda, ja agrā jaunībā būtu izdarījusi citu izvēli. Bet tas jau nenozīmē,ka nebūtu problēmu vai rūpju un tas nenozīmē,ka viss būtu rožains. Katra situācija un ikviens satiktais cilvēks mums kaut ko māca. Mēs iemācāmies, kā vajadzētu vai nevajadzētu darīt, mēs iemācāmies atlaist noteiktas situācijas, mēs iemācāmies adekvāti reaģēt. Mēs analizējam cilvēkus un situācijas un izdaram secinājumus.
Bieži domāju uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi, bet nevaru saņemties. hmm.. lūk, Robins S.Šarma grāmatā iesaka katram ieviest pārdomu kladi. Nē, tā nav dienasgrāmata,kur pieraksta notikumus, bet pieraksta tieši domas, izjūtas, pārdomas, izsaka emocijas utt. Biju tik iedvesmota,ka arī sev ieviesu pārdomu kladi. Nevaru vien ar sevi vienoties par formu, kādā to rakstīt.
Šodien kā reiz nolēmu rakstīt blogu. Kā jau minēju iepriekš, šīs nedēlās laikā esmu satiksu daudz cilvēku,kas pamazām maina manu dzīvi. Vakar izvērtās vairāk kā 2 stundu saruna par to, kā cilvēka izvēle ietekmē ne tikai 2 pieaugušo likteni, bet cik ļoti ietekmē arī viņu radītā bērna dzīvi. Kā tuvākie radinieki tīši vai netīši velk dvēseli purvā. Un šeit nav runa par nelabvēlīgu ģimeni. Drīzāk par nelabvēlīgu emocionālo vidi,kas savukārt ietekmē cilvēka veselību un dzīves kvalitāti kopumā. Sarunas laikā guvu apstiprinājumu tām lietām,ko es jau jutu ar ādu. Man dikti patīk šis teiciens. Citam tas ir septītais prāts, citam “čujs”, kāds to sauc par intuīciju. Tagad to moderni saukt par “The secret”, bet es saku,ka es jūtu ar ādu. Tas ir tā,ka ir lietas,ko es vienkārši zinu. Zinu un tā arī ir, zinu arī,ka tam nav pamatojuma, nav zinātniska izskaidrojuma.
Jau otro dienu domas šaustās pa galu turp – šurp. Galva plīst pušu. Vai no domāšanas? It kā smieklīgi, bet laikam jā, tieši no domāšanas, no emocijām, kas radušās, pārdomājot iespējamos nākotnes scenārijus.
Pirmais, ar ko jāsāk – jāpārceļas uz citu pilsētu. Prom no cilvēkiem, kas man šobrīd ir apkārt. Cik traģiski, ir apzināties,ka tuvākie cilvēki nevēlas tavas laimes, veselības, cik traģiski,ka māte dara visu,lai dēls nekad nekļūtu laimīgs, cik traģiski ir tas,ka Dzimta nepieņem bērnu, mīlētu bērnu. Jā, pareizākais risinājums būtu prom un tālu prom. Tas ir tas,ko saka man intuīcijas,ko es jūtu ar ādu.
Un tad ieslēdzas prāts. kā nu tā, viņš saka, tik tālu prom no māsas, no krustbērniem. Kā nu tā? kurš tagad rūpēsies par it kā slimo vīra māti. Kā tad tā, atstāt draugus, paziņas, no jauna iekarot pozīcijas, jāmeklē darbs, jāmeklē dzīvesvieta, jāmeklē bērnam piemērota skola, un galvenais – jāpārliecina dzīvesbiedrs par savu patiesību.Un šeit lielajā pārliecībā iezogas šaubas.
Un tad man nāk prātā viedi vārdi: baiļu otrā pusē atrodas brīvība.
Robins S.Šarma saka: “Īstā atslēga, kā iegūt pārpilnu dzīvi, ir pārtraukt vadīt savas dienas, meklējot drošību, un sākt aizvadīt laiku, dzenoties pakaļ iespējām.Protams, tu piedzīvosi savu daļu neveiksmes, ja sāksi dzīvot aizrautīgāk un ar apzinātu mērķi. Bet neveiksme – tā ir tikai mācīšanās, kā uzvarēt.” Nu vai nav viedi vārdi, ja tā padomā?! tagad tik jāuzraksta ideālais scenārijs turpmākajiem 2 gadiem, pēc tam 4 gadiem, pēc tam vēl uz 7 gadiem un aiziet! Tikai kā lai nenokļūdās un kā lai uzraksta pareizi ideālo scenāriju? Atkal jautājums?
Esmu jau pieredzējusi,ka ar vēlmēm ir jābūt uzmanīgam. Savas vēlmes ir rūpīgi jāpārdomā un rūpīgi jādefinē, pretējā gadījumā var sanākt pavisam cits scenārijs. Tā laikam būs pirmā reiz, kad es tā apzināti noelmju iziet ārpus komforta zonas un doties tālēs zilajās. Neaprakstāma sajūta. Manī it kā cīnās divi Es – tas, kurš saprāts un tas, kurš “jūt ar ādu”. Un līdz ar šīm sajūtām arī daudzas problēmsituācijas šķiet atrisinās pašas no sevis, jo patiesībā aizmiglotas acis nespēj saskatīt tik acīmredzamo patiesību un objektīvi novērtēt problēmas būtību un dziļumu. Nesanāk man beigt šodien,jo domas raisās pašas no sevis.
Laikam pārāk daudz sevi sakrāts. Jā, visvairāk man žēl ir šķirties no māsas. Paradoksāli – bērnībā mēs ļoti nesatikām, varētu teikt,ka mums bija naidīgas attiecības. Un tagad viņa man ir tuvākais cilvēks. Tas ir skaisti. Bet vai mēs tiešām nevarējām ātrāk satuvināties? Laikam visam nolikts savs laiks. Iespējams, ka būtu savādāk, mēs neprastu novērtēt tās sajūtas un enerģijas, kas virmo, kad mēs tiekamies.
