Bija parasta ceturtdiena. Neatceros, kur es izlasīju šo ziņu, vai man kāds pateica – atkal ir mēģinājums iekarot Vanšu tiltu. Es lapoju ziņu portālus, lasīju komentārus – cilvēki gaidīja lūgumu pēc eklēriem un šķiet neticēja, ka varētu notikt kaut kas traģisks. Bet tas notika.
Tas notiek. Notiek katru dienu. Mēs skrienam savās darīšanas, kavējam autobusus, dzeram rīta kafijas, klausāmies radio, runājam, ēdam, guļam. Bet vismaz viens cilvēks izdara TO. Viņš lec, šauj, iedzer zāles, iekāpj cilpā un nogalina sevi. Katru dienu vismaz viens cilvēks. Arī šodien kāds izdarīja pašnāvību.
Tikai mēs par to nezinām, mēs to neredzam, nedzirdam, nenojaušam. Un mums kaut kādā brīdi var sākt šķist, ka šādas problēmas nav vai arī tā ir kaut kur tālu, tā mūs neskar.
Bet Viņš noleca. Noleca tā, ka pašnāvība kļuva acīmredzama. Mēs visi kļuvām par lieciniekiem. Viņš pārmeta krustu un noleca. „Pašnāvība…-” klusi pateica mūsu prāts un emocijas atsaucās – šoks, bailes, sāpes, neizpratne, izbrīns, sastingums, skumjas…. bet var būt vienaldzība, dusmas un vēlme norobežoties, aizspiest ausis un aizžmiegt acis?
Ko ar mums dara vārds „pašnāvība”? Šķiet, ka tas ir tas par ko nerunā, tas par ko izteikties ir neērti un rodas visādi spriedelējumi par ētiku, rodas vēlme pasargāt sevi un savus tuviniekus no šī vārda, rodas vēlme to nekad nedzirdēt un nezināt, gribās visus pašnāvniekus nosaukt par garīgi slimiem, jocīgiem dīvaiņiem…
Tās ir bailes un maldi. Bailes, ka runājot par nelaimi, mēs to piesauksim.
Bet notiek tieši pretēji – jo vairāk mēs klusējam par pašnāvību, jo lielāka iespēja, ka tā notiks!!! Pašnāvībās visbiežāk izdara cilvēki, kuri ir izmisuši, totāli pilnībā izmisuši un palikuši vieni ar savu nelaimi uz šīs pārapdzīvotās planētas, jo iespējams neviena dzīvā dvēsele nebija gatava RUNĀT.
RUNĀT PAR PAŠNĀVĪBU, par domām par nāvi, runāt par bezcerību, tukšumu, vientulību, plānu sabrukumu, vilšanos, nodevību, sāpēm…..
RUNĀT PAR PAŠNĀVĪBU. Izturēt spriedzi, ļaut cilvēkam izlaist ārā savu izmisumu un būt kopā ar viņu.
Mums nav jāatrunā, mums ir JĀRUNĀ. Mums nav jānorāj un jākaunina cilvēks par „tādām” domām, mums nav jānovērš viņa uzmanība. Mums JĀRUNĀ tieši par to, kas ir vissvarīgākais…. Jo tas palīdz PALIKT DZĪVAM.
Ļoti, ļoti žēl, ka notika tieši tā, ka tas notika un Viņš sevi nogalināja, tas puisis no Vanšu tilta. Taču mēs palikām un tas, ko mēs varam patiešām izdarīt pēc tam, kad esam kļuvuši par lieciniekiem viņa nāvei, ir kļūt kaut vai par puscentimetru, par pussolīti, par dažiem gramiem cilvēcīgāki. Mēs varam sākt mācīties pārvarēt savas bailes un palīdzēt tiem, kuri ir izmisumā, palīdzēt ar to, kas mums visiem ir – ar līdzjūtību un saprotošu vārdu……
Un vēl… mēs varam neaizmirst. Neaizmirst aiz gūzmas ļoti svarīgas ikdienas loģistikas – kur, kad un kas jāizdara, neaizmirst dienas rutīnā un ierastajos darbos, steigā, skriešanā, ka dzīve agrāk vai vēlāk beidzas un ne mēs, ne mūsu tuvinieki nav mūžīgi. Neaizmirst pateikt labus vārdus kolēģiem, neaizmirst samīļot mūsu tuviniekus, neaizmirst uzsmaidīt garāmgājējam, neaizmirst piezvanīt draugiem, neaizmirst būt kopā ar citiem cilvēkiem. Atcerēties.
