Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Bet sirdij jau nevajag skaitu*

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Lai kādu debespušu vēji manā dzīvē arī pūstu (jeb – šim brīdim precīzāk – nepūstu vispār, nemaz, absolūti), lai kādos romantiskas smeldzes apdvestos augstumos es arī šad tad neaizmaldītos, nekur nepazūd arī parastā, ierastā, mazliet rutinizētā, mazliet paredzamā un zināmā, tomēr ar brīnuma šķipsniņu apdvestā un ļoti mīļā ikdienas dzīve tepat uz zemes. Un jā, lai gan es šobrīd katram klausīties spējīgam cilvēkam būtu gatava piepogot ausis divu sējumu apmērā par to, cik zilas un lielas ir debesis, smaržīgi un solījumu pilni rīti, cik silts pelēkums un dzīvespriecīgi sauleszaķi pēcpusdienās lēkā pa aizkariem, es jau atkal runāšu par vīriešiem. Manas dzīves spožums un posts jeb kā teica man mīļa jaunkundze – sievišķīga sieviete nepastāv bez vīrišķās enerģijas līdzās. 🙂

Ir absolūti svarīgi to paziņot, bet jā – man ir uzradies pielūdzējs. Nekāds deja vu, nekāda atkalatgriešanās, nekāds vienreiz jau testēts variants. Pilnīgi nebijis, jauns un svaigs eksemplārs. Nu labi, pēdējie divi īpašības vārdi nebūs īsti korekti, jo šis tomēr nav jaunākā izlaiduma mobīlis un nobraukums ir visai iespaidīgs. Viņam ir 73 gadi. Nē, es nejokoju. Es nekoķetēju un nepārspīlēju, gribēdama būt manierīgi humoristiska. Viņam ir 73 gadi. Dziedi vai raudi.

Sākumā viņa simpātiju apliecinājumus, kuri, cita starpā, notika visu iepriekšējo gadu, uztvēru ar mīļu smaidu. Nu tak nekas vairāk kā opisks mīļums pret gaišmataino, smaidīgo skuķi! Jā, tur pa puķītei vai saldam ābolam, uz ofisa galda noliktam, uzmestam acu skatienam un dejai kopīgā pasākumā, kas tur tāds? Turklāt darba sakarā bijām pavirši pazīstami un vispār – kuram gan nepatīk justies mīļi ievērotam?

Pirms laika viņš man pirmoreiz piezvanīja. Man nav ne jausmas, kurš CSI viņam palīdzēja noskaidrot manu numuru, bet tur nu tas bija – viņa samulsušais tenors manā telefona klausulē pusdeviņos no rīta, kad es vēl krūšturī un zeķubiksēs rikšoju pa māju, jo kāds vampīzers bija apēdis manas kontaktlēcas un svārkus. Un skropstu tušu. Teikšu atklāti – visu tās sarunas laiku man bija sajūta, ka es tūlīt pamodīšos, jo tas, ko es tagad dzirdu, taču NAV iespējams! Izrādās ir. Tam kungam es patīku. Viņš ir aizrāvies (gandrīz citāts)! Burvelīgi! Es atzīšos ļoti neglītā rīcībā, bet tāda ir skaudrā patiesība – pēc klausules nolikšanas un pauzes ar Šreka ēzeļa cienīgu sejas izteiksmi, man paspruka lielais smējiens. Nu var jau notikt manā dzīvē brīnumu lietas, bet ko es iesākšu ar šo “Alijas Makbīlas” sēriju?

No tikšanās todien man glodenes cienīgā grācijā izdevās izlocīties, bet onkuļa ātrumu tas nemazināja. Pēc divām nedēļām sekoja telefonisks ielūgums uz dejām. Jūs dzirdat, cik cēli tas skan – uz dejām? Es dzirdu. Uz brīdi es pat vēlējos būt kādus gadus trīsdesmit vecāka. Iedomājieties – mēs dotos uz dejām, viņš man noteikti visur atvērtu durvis, skūpstītu roku, rūpētos, lai mana dzēriena glāze vienmēr veldzes pilna, izdancinātu līganā svingā vai rotaļīgā fokstrotā tā, ka visām citām mutes paliktu vaļā. Turklāt es būtu ieradusies ar iekārojamāko apkaimes vīrieti – garu, staltu, īstajiem matiem, simpātiskiem sejas vaibstiem, inteliģentu un cienījamu. Kā jau teicu – tikai uz brīdi aizmaldījos šādos domu labirintos.

Šodien viņš man atkal piezvanīja. Esi ļoti aizņemta vai atradīsi man brīdi? Tāds bija viņa jautājums. Es laikam nesavaldījos un skaļi iespurdzu klausulē, bet nav tik smalki, acīmredzot – viņš koķetīgi jautāja, kāda rīt diena. Teicu – nu trešdiena taču, mazā piektdiena, katra darbos nodzīta cilvēka īpašais nedēļas brīdis – vakarā piesēst pie pusglāzes vīna un mazliet ievilkt elpu pirms atlikušajām divām darbadienām. Nē, nē, esot vēl kāda īpaša diena tieši rīt. Atjokoju, ka man nav ne jausmas, par ko viņš runā (rīt mazi svētki). Lai nu kā – viņam kaut kas rītdienai esot padomā un tie tik būšot joki. Teikšu atklāti – man tagad ir bail no rītdienas, es tiešām ceru, ka rīt ar mani nenotiks nekas “Bez tabu” sižeta cienīgs, bet man atliek vien ļauties liktenim. Un pamāt jums no Tv ekrāna, ja nu tomēr.

Man ir ne pārāk ērti (patiesībā pat ļoti neērti) visas šīs situācijas sakarā, nezinu, kā lai notiekošo saudzīgi atrisinu, jo es šo vīrieti pārāk cienu, lai saltā vienaldzībā pateiktu – Gunāronkul, aļo, tak paskaties pasē!, bet jāsaka, ka zināmā mērā es pat viņu apskaužu un apbrīnoju – es nezinu, vai tad, ja man būs lemts nodzīvot līdz viņa gadiem, mana sirds, kas taču mūžam jauna, būs tik drosmīga, lai vienkārši ņemtu un piezvanītu par sevi teju piecdesmit gadus jaunākam vīrietim. Jo es esmu aizrāvusies un man tā gribas. Lūk, to es saucu par aizrautīgu dzīvošanu!

* Rinda no L. Brieža dzejoļa

Dalīties.

8 komentāru

  1. Arī lasot gribas iespurgties, bet tad no otras puses -žel onkuļa, cenšas cilvēks :)<br>Tomēr, lai mazak sāpētu onkuļa sirds, tomēr ieteiktu tā skaidri un gaiši viņam pateikt,ka pretmīla no Tevis nebūs, citādi, nezin kā viņš vēl var iztulkot Tavu mulso izvairīšanos 🙂

  2. Nāku un skatos, vai nav kas jauns…Nu, Zanīt, nemoki manu pacietību, degu nepacietībā uzzināt,kā tiki galā ar opīti, vai salauzi viņa sirdi vai tomēr diplomātiski izlavierējies, atstājot šim cerību stariņu 🙂

  3. Būlciņa. on

    Es ļoti ilgi cīnījos ar blaugznām,apm kādu pusgadu.<br>Līdz nopirku Latvijas aptiekā šampunu (mikanisal)<br>Palietoju 6.reizes,1reizi nedēļā vienīgi pastiprinājās matu taukošanās ,bet palīdzeja.Un esmu priecīga.:-)

Atbildēt Inese T. Atcelt