Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Bērnu vardarbība skolā – emocionālā un fiziskā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

zaugot lieliem, mēs atskatāmies uz skolas laiku un tas šķiet tik bezrūpīgs, tik krāsainu atmiņu pilns. Tomēr tas ir arī laiks, kurā, iespējams, ļoti daudz ko pārdzīvojam. Bērni mēdz būt nežēlīgi  – apsmiešana, iekaustīšana, ignorēšana, tās ir dažas no lietām, kam jāiziet cauri, ja nespēsi skolā pastāvēt par sevi. Aicinājām uz sarunu biedrības „Esi brīvs!” pārstāvi un psiholoģi, kas pati agrāk strādājusi skolā – Daci CAICU, lai parunātu par bērnu vardarbību skolā. Sarunā mēģinām saprast, kāpēc bērni tā rīkojas un kur varētu slēpties šādas rīcības saknes.

Tipiska situācija skolā
Tipiska situācija – bērni ir izkāvušies. Viens ir tas, kam tiek darīts pāri, otrs ir vainīgs. Tiek organizēta sapulce pie sociālā pedagoga. Uz sapulci ierodas vainīgais, cietušais, vecāki, klases audzinātājs, skolas policists/sargs (ar visu formu un steku) un psihologs. Tas varbūt nav slikti, neesmu kategoriski pret to, bet tomēr, skatījos, kas tur notiek. Vainīgā bērna vecāki sēž acis nolaiduši, viņiem ir kauns. Cietušie ir dusmīgi un mēģina parādīt, cik ļoti viņu bērns ir cietis. Un šai situācijai nav risinājuma. Jā, mazliet pakrata ar pirkstu tam, kurš darīja pāri, bet tas neko neatrisina. Uzskatu, ka šādos gadījumos vecākiem vajadzīga vēl lielāka palīdzība. Kāpēc? Pirmkārt, protams, viss sākas ģimenē, bērna pieredzē. Bet tad, kad tas ir noticis, viņiem ir kauns, viņi „krīt” šajā kaunā iekšā un nespēj adekvāti risināt situāciju. Ir grūti pateikt – jā, mans bērns regulāri kādu sit. Tas, ko viņi dara, ja dara, atved pie psihologa, iestumj kabinetā un saka: „Es netieku ar viņu galā. Dariet kaut ko.” Bet vai psihologs var atrisināt to, kas notiek ģimenē?

“Emocionālā vardarbība ir vairāk meiteņu lauciņš, fiziskā – puišu.”

Vardarbības veidi
Ir fiziskā un emocionālā vardarbība. Gribētu pasvītrot tieši otro, jo fizisko jau uzreiz redz, bet ļoti svarīga ir tieši emocionālā. Zem tās ietilpst ņirgāšanās, apsaukāšana, somas atņemšana, bakstīšana, ignorēšana, jebkāda veida atstumšana, apmelošana. Tas ir ļoti populāri ap 4., 5. klasi un izteiktāk starp meitenēm. Emocionālā vardarbība ir vairāk meiteņu lauciņš, fiziskā – puišu.
Katrā klasē ir kāds, kurš sēž maliņā, tāds, pār kura galvu tas viss nāk.

Kāpēc tā notiek?
Vardarbība ir kaut kā cita kompensācija. Tas ir rezultāts tam, kā bērns tiek galā ar dažādām situācijām ģimenē. Tie bērni, kas dara pāri, nav laimīgi. Varbūt viņu ģimenē ir bijusi šķiršanās, konkurence starp brāļiem/māsām u.c. Nozīme ir arī katra bērna nervu sistēmas tipam, jo var būt, ka ģimenē apstākļi diviem bērniem ir vienādi, bet katrs tiek galā ar situāciju savādāk.

Kad strādāju skolā, bija daudzi bērni, kas pie manis nāca, kuriem patiesībā neko citu nevajadzēja kā tikai tikt uzklausītiem. Viņi atnāca vienkārši pļāpāt. Bērniem vajag klātbūtni, tas ir tas, ko vajag nodrošināt ģimenē. Viņiem ir vajadzīgs pieaugušais, kurš ir draugs, ar kuru var papļāpāt. Tāds, kas viņus izprot, vismaz cenšas to darīt.

Kāpēc ir bērni, kuriem regulāri dara pāri?
Tās ir pašvērtējuma problēmas. Ir jāmāk izteikt savu viedokli, pastāvēt par sevi, ienākt kolektīvā. To visu iemācās bērnudārzā, tur veidojas dažādas situācijas. Piemēram, vienam bērnam atņem lāpstiņu, viņš sākumā brīnās – kā tā, kāpēc atņēma? Tad viņam vēl grib atņemt, viņš jau sāk pavilkt lāpstiņu atpakaļ, nedod un skatās, kas notiek. Tur bērni iemācās šo komunikāciju. Tā naivi, vienkārši un saprotami.
Bērnam vissvarīgākais ir tas, lai viņam blakus ir mīloši cilvēki. Viņam ir vajadzīga drošība un tad viņš gatavs iet un darboties. Citreiz kaut kas noiet greizi, ir kaut kādas krīzes, kurās viņi var iestrēgt un tad normālā attīstība pēkšņi tiek lauzta. Tagad bieži ir tādas situācijas, ka bērni ir vieni. Viņu vecāki strādā kādā citā valstī un saziņa notiek caur skaipu. Jā, vecāki varbūt zvana katru dienu, apvaicājas, kā iet, bet tā nevar nodot to sajūtu, kas vajadzīga, nevar apskaut un samīļot bērnu.

Vardarbības sekas
Tiem, kas paši nav bijuši tādā situācijā, līdz galam nav iespējams, saprast, kā jūtas šie cilvēki.
Sekas? Loģiski, bērns noslēdzas, neuzticas cilvēkiem, vai, ja veido draudzību, dara to lēnām un ļoti uzmanīgi, izvēlas ar ko, kā, ilgi pārbauda cilvēku. Un tas patiesībā ir labākais scenārijs. Sliktākais ir tas, ka viņš paliek viens. Vecāki bieži domā, ka vainīga ir skola, nomaina skolu, bet tur notiek tieši tas pats. Skolu mainīt nav jēgas, ir jāstrādā ar bērnu, jāstrādā ar pašvērtējumu.

“Tie ir pilnīgi normāli bērni, kuri nav spējuši tikt galā ar kādu situāciju – savām dusmām, atriebības vēlmi, un ir pāršāvuši pār strīpu.”

Arī tam, kurš ir darījis pāri, ir vajadzīga palīdzība. Šie bērni patiesībā bieži vien ārkārtīgi pārdzīvo. Viņi jau tomēr paši no sevis nav slikti. Tie ir pilnīgi normāli bērni, kuri nav spējuši tikt galā ar kādu situāciju – savām dusmām, atriebības vēlmi, un ir pāršāvuši pār strīpu. Viņi jūtas vainīgi un viņiem ir jāpalīdz tikt galā ar šo vainas apziņu. Skolā, ideālajā gadījumā, psihologs var organizēt šo divu pušu satikšanos, pretimnākšanu. Organizēt iepazīšanos no jauna, kur ir piedošana, izlīgums. Tādā veidā abi iesaistītie „izaug”. Tas būtu lieliski, ja tā varētu risināt situācijas. Tas, kā vecāki šajā brīdī reaģē, atkarīgs no viņu inteliģences līmeņa, no viņu pašu dzīves pieredzes.

Kā risināt šādas situācijas?
Par to ir jārunā. Ir labi, ka klases audzināšanas stundā skolotāji paceļ šo tēmu. Ir skolas, kas rīko īpašas dienas, piemēram, labestības diena, labsirdības diena, labo vārdu diena, pateicības diena. Tad sasauc visus aktu zāle un saka, ka šajā skolā nav pieļaujama ņirgāšanās, ka mēs tā nedarām, mēs esam draudzīgi. Jā, varbūt sanāk nedaudz mākslīgi, bet tas ir jāsaka. Ir jārada tāda vide un par to jārunā, lai nebūtu citu domu, ka var arī savādāk.

Svarīgi arī nestāvēt malā un neklusēt. Ja tu redzi, ka kādam dara pāri un klusē, tu patiesībā nostājies pāridarītāja pusē. Nebaidies un neklusē.

Tie, kuri ir cietušie, bieži vien klusē un nevienam to nesaka. Labi, ja viņiem ir kāds draugs, ar ko parunāt. Vecākiem pārsvarā nesaka, jo bail, ka nesapratīs. Skolotājiem negrib teikt, jo tad visi noteikti uzzinās un viņš būs vēl sliktākā pozīcijā skolā. Un šis cilvēks aizverās, paliek ar problēmu viens, un tas nav labi.

“Ir jābūt lielam iekšējam spēkam, lai varētu uzklausīt, ka , piemēram, manam bērnam uzspļāva, ka viņu apsmēja, viņa mantas sacūkoja.”

Ideālajā gadījumā būtu tā, ja bērns var atnākt mājās un runāt ar vecākiem, pastāstīt visu, kā viņš jūtas. Un vecākiem savukārt ir jābūt adekvātai reakcijai par dzirdēto. Nevajag uzreiz skriet uz skolu, pārmācīt visus, jo tad bērns noslēgsies un vairāk neko nestāstīs. Ir jābūt lielam iekšējam spēkam, lai varētu uzklausīt, ka, piemēram, manam bērnam uzspļāva, ka viņu apsmēja, viņa mantas sacūkoja. Pat, ja ļoti sāp sirds, ir jāmāj ar galvu un vienkārši jāuzklausa. Protams, ir godīgi bērnam arī pateikt, ka tev kā vecākam tas sāp, ka viņam skolā iet grūti. Bērnam ir jāsajūt, ka viņu saprot un viņam ir atbalsts.

Es kā psihologs šādos gadījumos rīkoju mini sapulces ar iesaistītajiem. Cietušais, pāridarītājs un viņu vecāki sapulcējas un katram ir iespēja  izteikties. Katrs izsakās, ko redzējis, izjutis, kas bijis nepareizi. Ideāli ir, ja arī pēc tam ģimene atnāk uz vēl kādu sarunu, lai izrunātu par to, kā kas notiek viņu ģimenē, varbūt pieskartos kādām tēmām, kas netiek līdz galam izrunātas. Pārsvarā tas neprasa ilgu laiku un neskaitāmas konsultācijas. Pietiek ar vienkāršu izrunāšanos, dažreiz pat tikai ar vienu reizi.
Citreiz, kad uz sarunu atnāk mamma ar bērnu, izrādās tā ir pirmā reize, kad viņi tik atklāti viens ar otru runā. Tā ir saruna, kurā tiek atklātas izjūtas. Bērns atklāti pasaka, ka viņam pietrūkst vecāku, ka viņi daudz ir darbā, vai, ka gribas šad tad kopā iedzert tēju un tāpat vien papļāpāt. Dažreiz pietiek ar to, ka ir pateiktas šīs lietas, process ir sācies.

Kam jāuzņemas atbildība par notikušo?
Man šķiet, ka mammai. Jebkurā gadījumā, pat ja viņa ir tikai dzemdējusi šo bērnu un nekad vairs dzīvē nav redzējusi. Tas ir tādā dziļākā nozīmē – mamma. Bērnam var nebūt, ko vilkt mugurā, bet, ja viņam ir mamma (cilvēks, ko tā var saukt, cilvēks, kas saprot, samīļo, uzklausa un ir blakus), tad ar viņu viss būs kārtībā.

Nav ideālu cilvēku. Katrs bērns skolā ir kādu vairāk vai mazāk apcēlis, pasmējies par kādu, varbūt skolas bufetē nočiepis kādu konfekti… Mēs visi kļūdāmies, par to neiet runa, runa ir par spēju atnākt mājās un pateikt, kas ir izdarīts vai noticis.

Saruna par jūtām
Tomēr ne vienmēr ir viegli „aizklauvēties” līdz bērna sirdij. Protams, ka bieži vien uz jautājumu- Kas ir noticis? Kāpēc tu tā dari?, skan atbilde – „Nekas nav, liec man mieru un viss ir kārtībā!” Pieeja katram ir sava. Tas, kā es atrodu kontaktu ar bērniem un pusaudžiem, tā ir saruna par jūtām. Tas ir pamatu pamats. Mums vispirms pašiem jāsāk stāstīt par savām jūtām, piemēram- “Jūtos bēdīgi, ka tu ar mani nerunā” vai “Skumdina tas, ka aizcērt durvis man priekšā.” Ja vecāki sāks stāstīt par savām sajūtām, bērns redzēs, ka to var teikt. Tad viņš spēs pateikt – „Man ir kauns, ka es kādam nodarīju pāri.” Un, ja notiks saruna par jūtām, viss būs kārtībā. To vajag mācīt saviem bērniem, ka var stāstīt par to, kā es jūtos.

Uzdevums
Visi apsēžas aplī un pa apli sāk dot vienu lapiņu un katru reizi to padodot, pasaka vienu lamuvārdu. Kad lapiņa izgājusi caur visu rokām, tā galā izskatās saņurcīta, saburzīta. Tad vadītājs saka, ka tāda ir mūsu dvēsele, ja darām sliktas lietas, ja otram sakām šādus vārdus un darām pāri.

Iespējams, mums gribas, lai katra situācija tiktu atrisināta ar skaistām beigām un iestātos miers, bet ir situācijas, kuras atrisina tikai laiks.

Dalīties.

3 komentāru

  1. tiesi tapat kaa berns maacas staigat-kriit un celjas, un atkal iet-tiesi taa jasolo visu dziivi-no skolas sola lidz muuzhibai!Un neviens nekadu padomu nevar dot,jo katram pasam process jaizbauda tiesi taa kaa berniibaa–kriitot ,celjoties,un ejot!Ne mamma ,ne teetis ,ne kads cits blakus nestaves ne skolaa,ne uz ielas-tiesi cilveks pats-no ikdienas mirkljiem-sak pienjemt pareizos lemumus kaa sadzivot ar citiem,kaa iejusties cilveku videe,vai -otraadi -palikt par vientuljnieku!Piemerus var njemt no visa visapkart–Ir makslas pasaule,ir simfonijas,ir pasaku gramatas un kopejas speeles-manaa izpratne tiesi tas palidz attistit berna domasanu!Tad ari nebus laika bleenjam.

  2. Lai kā vecāki to negrib atzīt, bet piekrītu – problēmas ir gan tam bērnam,kurš dara pāri,gan tam,kurš cieš, jo par upuriem jau nekļūst visi. Ir jāatrod iemesls,kādēļ tas notiek.

  3. man pašlaik ir teju 30… es cietu no emocionālās un fiziskās vardarbības pamatskolas gados… biju mazā, cietēja māsa, kas gāja līdzi arī skolas solā… pazemojumi, izsmiekls un fiziska vardarbība… 8.klasē klases priekšā piekāvu zēnu, no kura cietu visvairāk… ar vārdiem iemācījos dzelt vēl sāpīgāk… šāda pastāvēšana par sevi neko nepalīdz… ejot ar lielāku agresiju – saņem vēl lielāku agresiju – mani piekāva nu jau 6 zēni… tādā veidā Tu paliec par tādu pašu nezvēru… galvenā problēma šeit ir ģimenē – ja Tavam bērnam ir slikts pašvērtējumus – vainīgi ir vienīgi vecāki!!! Jūs veidojat bērnu… nu arī es… bērnam ir jāapzinās savas stiprās puses, jāpieņem vājās, bet jāapzinās arī to, ka to var mainīt, un galvenais jājūtas mīlētam…<br>mani paglāba tikai skolas maiņa un psihologs, pie kura aizgāju pati – 15 gadu vecumā… es mācījos pieņemt sevi un apjaust savas spējas… bet 15 gados to ir daudz grūtāk kā bērnam, kas mācās staigāt, runāt, darīt…

Atbildēt sigita Atcelt