Kādu laiku atpakaļ izlasīju šo rakstu Bērnunama bērns- viesis jūsu mājās un kopš tā laika manī ir šīs pārdomas, klusa vēlme uzaicināt kādu bez vecākiem palikušu bērnuku pie mums paciemoties. Manī šajā sakarā ir strīdīgas sajūtas – vai ir vērts bērnam dot cerību, sajust ģimenes sajūtu un pēc tam palaist atpakaļ tur, no kurienes nācis un vai īsais laimes mirklis arī ir darīšanas vērts, un galu galā kas notiek pēc tam.
Centos atrast salīdzinājumu savā dzīvē, lai izsvērtu vērtības un zaudējumus.
Ja es dodos atvaļinājumā uz Karību salām, es skaidri zinu, ka tur nepaliksim un, ka šī dzīve nevilksies mūžīgi, tomēr mēs turp dodamies. Tas par patīkamām sajūtām.
Ja es iesaistos romantiskās attiecībās ar kādu un pec tam mana sirds tiek salauzta, pastāv iespēja, ka padomāju – ja varātu pagriezt laiku atpakaļ, es nekad neiesaistītos šajās attiecībās. Tas par sirdssāpēm.
Prāts saka, nevajag iesaistīties tur, kur var sāpēt. Taču mana pieredze rāda, ka tikai sajūtot mīlestību, brīvību, harmoniju, es zinu uz ko tiekties. Un vai tiešām ir pareizi norakstīt bērnu nama bērnus, neiedot pat to drusciņu, ko mēs varam iedot?
Taču viesojoties ģimenē, bērns sajutīs skaudro atšķirību un varbūt tas radīs viņā lielākas skumjas un aizvainojumu, ka viņam tas visticamāk, nekad nebūs pieejams pastāvīgi. Vai ir vērts mērīt un salīdzināt aizvainojumu un skumjas, kas jau mājo viņā ar to, ka tās varētu kļūt vēl lielākas, ja viņš sajutīs, kā tas ir?
Man gribētos zināt pašu bērnu sajūtas, ko viņi domā par to, kā jūtas.
Es nezinu, sajūtas ir strīdīgas, gribētu padiskutēt par šo tēmu.
13 komentārs
Visticamākais, ka bērni, kuri pie mums ciemojas, nekad netiks adoptēti vai paņemti audzināšanā, tomēr gandrīz droši pēc 10-15 gadiem viņiem būs savas mājas, ģimene vai attiecības – dzīvesbiedrs, bērni, sadzīve. Ja vienīgais priekšstats par ģimeni bērnam būs no mājām, no kurām viņi tika izglābti, bērnunama un seriāliem, ir viegli prognozēt to, cik veiksmīga būs šī dzīve.<br>Pēc ciemošanās reizēm, iespējams, mazliet sāpēs, būs vilšanās, bet viņi redz, ka māju bērniem arī daudz kā nav (piemēram, savas istabas), ka ir jāizvēlas, jāplāno finanses, ka smagi jāstrādā labākas nākotnes vārdā, jo nekas nenāk gatavs utt. Tas atņem ilūzijas par mājām kā leiputriju. Iespējams, tas ļaus izvairīties no vilšanās sākot patstāvīgu dzīvi.<br>
Es nevaru garantēt, ka konkrētie bērni izauguši lieli spēs veiksmīgi stūrēt savas dzīves kuģi, tomēr es zinu, ka daudziem no maniem bijušajiem audzēkņiem ir svarīgi, lai aizejot savā dzīvē ārpus bērnu nama būtu kāds pieaugušais, kaut viens vienīgs, kuram piezvanīt, ja pašam vai bērnam sāp auss vai vēders, ja bijušais vīrs nemaksā uzturnaudu, darba devējs neievēro darba likumdošanu vai vienkārši ļoti vajag kādu pieaugušo ar kuru aprunāties. <br>Ciemojoties īpaši vai ciemojoties vienkārši draudzības ietvaros bērni paplašina savu atbalsta grupu nākotnē.
Tikai, tad ja viņu pavisam paņem ģimenē, jo šīs ciemošanās tikai traumē bērnu. Kamēr cilvēki bērnunama bērniņu mājās vēlas ievest, kā rotu brīvdienās, lai pats justos, ko īpašu labu izdarījis. Tas neder, jo bērns tiek traumēts. Tāpēc, kamēr patiesi nav pieņemts lēmums neatgriezenisks, ka es varu šo vienu bērnu pieņemt tādu kāds viņš ir, tikmēr nespēlējieties ar bērnu kā lietu. Viņš ir dzīvs ar jūtām, vēlmēm, labumiem un trūkumiem un ilgojas sev iegūt ģimeni, kurā būs iederīgs un pieņemts.
bet tā sirsniņa sāpēs,kad vedīsiet atpakaļ
Sandra, paldies par komentāru, taču ir sajūta, ka ne drusciņ neesi lasījusi blogu, tikai virsrakstu 🙂 <br>Mans nolūks ir nevis dižoties ar labu darbu, bet radīt bērnam māju sajūtu kaut uz mirkli un iespējas pabūt ārpus ikdienas, un iegūt draugus. <br>
Man tas šķiet kaut kā nepārdomāti, vaļīgi, ja tā var sacīt. Jo uzskatu, ka tie bērniņi, kas nonākuši bērnu namos, jau tā saskaras ar dažādiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Un šāda viesošanās ģimenēs viņiem neliks redzēt, to, ka katram bērnam nav sava istaba, bet gan to, ka bērniem ir vecāki, mājas, vieta kur atgriezties, kāds kurš viņus mīl, rūpējas un nekad nepametīs – viņu vecāki, un, lai cik ļoti šī ciemošanās būtu "veselīga" turpmākajai bērnu nama bērna nākotnei, klusībā viņos tik un tā kūsās šī cerība, ka kādreiz šī ģimene mani adoptēs. Jā, varbūt kādam tā arī būs, taču ne visiem un ko tad, bērnam, kurš jau reiz ir izbaudījis šo atstāšanas/ pamešanas sajūtu būs jāiet cauri tam otrreiz.<br>Protams, ka tās ir tikai manas domas un kāds droši to var apstrīdēt, tomēr es nekad neaicinātu savā mājā bērnu nama bērniņu kā ciemiņu, ja aicinātu, tad tikai un vienīgi uz palikšanu.
Un runājot par cita veida emocijām ārpus bērnu nama, jaunu draugu iegūšanu, jaunu iespaidu radīšanu utt., domāju, ka tādā gadījumā var strādāt uz bērnu integrēšanu sabiedrība, jo draugus un emocijas jau var iegūt arī savādāk, ne tikai kā ievedot viesa statusā. <br>Piemēram, dažādu pasākumu organizēšana, nometnes, sadraudzības svētki gan skolu, gan citu bērnu namu vidū.
Izlasot rakstu par Bērnunama bērna uzaicināšanu, sāku pārdomāt visus "par" un "pret".Nonācu pie pārliecības, ka LABU, AR MĪLESTĪBU DARĪTU DARBU NEKAD NAV PAR DAUDZ!<br> Ja bērniņa IKDIENAS dzīvē Bērnunamā neuzspīd TIEŠI VIŅU SILDOŠS Mīlestības Stars, tad Dvēselīte var izaugt un pārklāties ar ledus kārtu pret visiem. Ielas pilnas ar pusaudžiem,kuriem trūkst mīlestības…Ikviens, vai liels vai mazs,gribam sajust Brīnumu, ko sauc par Mīlestību!<br> Vajadzētu bērniņam saprotami izskaidrot, kāpēc tieši viņš ir ataicināts ciemos.Uzslavēt kādu no bērna labajām īpašībām.Bērns noteikti sapratīs!Tieši šī ciemošanās viņam palīdzēs Ticēt Cilvēkam.Tā ir Labas Sirds vadīta griba!Prieks par to! Tāds ir mans skatījums.<br> Lai izdodas! Agnese
es domaju, ka nav ko baidities dalities ar bernu no bernu nama ar milestibu, tieshi ta viniem visvairak pietrukst, un ja vairak mates milestibas. tapec butu jauki, ja mes visi , kam sird ir pareizaja vieta, panemtu berninus vismaz uz brivdienam, uz vasaru, uz teatri, uz mezu, uz juuru… vienlaga kur.. un iipashi sap sirdds par berniem, kad vini paliek pilngadigi, tos vienkarshi izliek uz ielas- pilnigi neoiemerotus dzivei.. es domaju, tapec viniem butu liels atbalts un neizsakams gandarijus ja mes varetu ar vieniempabut, kau vai uz dienu.tas ir manas domas<br>
Ļoti žēl, ka nav izveidot kāds saits, kurā varētu sākotnēji virtuāli sadraudzēties ar bērnu nama bērniem. Ļoti labrāt uzņemtu kontaktu, lai vēlāk kļūtu par viesģimeni
Kā saprotu, te iet runa par maziem bērņukiem. Man bija darīšana ar 14-gadīgu, citā ģimenē no bērnunama paņemtu jaunkundzi, kura manas ģimenes dzīvē ienāca negaidīta un, diemžēl, graujoša. Jo "pielipa" pie mana divus gadus vecāka dēla. Kā noskaidroju, mans puika nebija ne pirmais, ne pēdējais, pie kura šī meitene pieķērās, cenšoties iekārtoties labāk situētās ģimenēs, jo auga pie vientuļas sievietes un viņas mātes. <br>Visu to epopeju nestāstīšu, vien piebildīšu par sekām – sākās abu bērnu kopīga klaiņošana, audžuvecmāmiņu ķēra smags insults, mēs piedzīvojām bērnu nama totālu vienaldzību, nācās lūgt policijas palīdzību. <br>Naivi ir domāt, ka "ciemojoties īpaši vai ciemojoties vienkārši draudzības ietvaros bērni paplašina savu atbalsta grupu nākotnē". Ja nav zināms, ar kādiem gēniem šie bērni piedzimst, kāds viņiem ir slēpts īstais raksturs, nevar zināt, kas notiks ar pašas ģimeni vai tuviniekiem.