Šodien jutos ļoti neērti. Vai arī tev kādreiz ir gadījies tā, ka nākas dzirdēt vai redzēt kaut ko, ko tavām acī vai ausīm nevajadzēja (negribējās) redzēt vai dzirdēt?
Devos pastaigā ar meitiņu, kad aiz muguras parādījās mazs, gadus sešus, septiņus vecs puika, viņa mamma un vecmāmiņa. Visi priecīgi sarunājās – bija devušies iegādāties puikam visu skolai nepieciešamo. No sarunām varēja noprast, ka puikam šis būs pirmais pirmais septembris. Mamma un vecmāmiņa puikam stāstīja, ka viss sapirktais būšot jāliek somā un katru dienu jānes uz skolu. Vai viņš spēšot panest tik smagu somu. Saruna tāda ļoti jauka un sirsnīga. Kad visi trīs paiet man garām, nodomāju, cik satraucošs notikums tā gatavošanās skolai visai ģimenei.
Bet te pēkšņi situācija pilnīgi nomainījās, gluži kā diena pret nakti. Vecmāmiņa pēkšņi parāva puiku aiz rokas un uzbļāva: „Tu tūlīt dabūsi pa muti! Idiots!” Uz ko puika uzbļāva pretī: „Pati tāda! Es pats tevi sasitīšu!” Kad devos garām, mamma puiku parāva blakus gājēju celiņam esošajā zālienā, kaut ko uzbļāva, uz ko puika vairākkārt nobļāvās: „Pati tāda! Pati tāda! Pašu sasitīšu!” Iestājās klusums. Pagriezu galvu un redzēju, ka puikam viena sejas puse gluži sarkana (vai māte būtu viņu iepļaukājusi?), ar roku saķerta auss un pār vaigiem birst asaras.
Sajutos tiiiiik neomulīgi. Kaut kas šajā visā nebija īsti kārtībā – puika piedraud sasist vecmāmiņu, iepriekš tik omulīgā vecmāmiņa sola sadot pa muti mazdēlam, māte uz ielas iekausta un brēc uz savu bērnu… Man personīgi situācija šķita neiedomājama! Laikam jau man dzīvē nācies tik maz redzēt vardarbību (fizisku un emocionālu), ka, atzīšos, es apstulbu. Ieslēdzās tāds kā autopilots, novērsos, pagriezu galvu un devos tālāk… Būtu šī bļaušana un, kā man šķita, sišana vai raušana aiz auss turpinājusies, es būtu varbūt ko teikusi vai iejaukusies, bet šajā situācijā vienkārši gāju prom. Jutos no sirds neomulīgi un reizē neērti par to, ko man nācās dzirdēt un redzēt.
