Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Benita: No galvas reiboņa līdz eiforijai

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tā, meitenes, liktenīgā pirmdiena, kad jāsāk darboties piezagās gluži nemanot. Un nu vairs nav laika funktierēt – iet vai neiet. Lecu tramvajā un braucu uz Vefiņu. Pa ceļam vēl tāda maza šaubīte tā kā paskrubinās, bet nevis par to, vai vispār darīt, bet par to, kā nu būs.

Sagaida mani jauka administrācijas meitene, pastāsta, kas un kā, un dodos ar numuriņu uz garderobi otrajā stāvā. Garderobes plašas un gaišas, skapīšu daudzums, šķiet, bezgalīgs. Ātri pārģērbjos – bikses, krekliņs, botiņas, un dodos pretim savam izaicinājumam. No augšas vēl uzmetu skatu pašai trenažieru zālei, kas ieturēta stilīgā tehno noskaņā un lejā nokāpusi nonāku tieši Kaspara nagos.

Laikam tomēr esmu uztraukusies, jo sirds tā kā bišķi klapējas un uz lielā soļošanas trenažiera uzrāpjos tā kā pa miglu. Trenažieris aptamborēts ar dažnedažādām lampiņām, kas midžinās un mirgo un ar gudrām fiškām, kas ziņo par pievarēto attālumu, slodzi un sirdsdarbību. Kaspars izskaidro trenažiera intelektu – tur ir pat tāda viltība, ka, izvēloties vecumam atbilstošu slodzi, ir iespējams konsekventi dedzināt svara kilogramus tieši uz tauciņu rēķina. Tāpēc ir svarīgi šo nodarbi veikt trenera uzraudzībā, lai slodzīte tiktu izvēlēta pareiza. Sākumā esmu iekrampējusies. Nē, nē, ne trenera elkonī, bet trenažiera rokturos, jo sajūta tāda, ka varētu arī piezemēties ārpus trenažiera.

Pamazām nomierinos, arī mana sirdsdarbība stabilizējas un esmu jau spējīga pagriezt galvu 30-40 grādu leņķī un pavērot, kas notiek zālē. Ļaužu ir maz, kā jau dienas vidū, un visi cītīgi darbojas. Es jau atļaujos atlaist rokas un sāku airēties soļošanas ritmā, tā maķenīt palielinot slodzi savam mīļajam bodijam. Kaspars konstatē, ka mana optimālā soļošanas slodze varētu būt ap 5,5-6 km/h un ja vēl drusku pieliktu pretkalna slodzītes efektu, tad jau varētu uzskatīt, ka strādāju diezgan dūšīgi. Tādā tempā es arī parasti dodos ar savu suņa draugu Cēzaru uz mazdārziņu ārpus pilsētas. Tā kā patiesībā tā jau ir it kā zināma situācija – tikai bez Cēzara.

Esmu jau labi iesvīdusi un redzu, ka aktīvi mizoju jau kādas 20 minūtes. Tad atkal pienāk Kaspars, novērtē manu darbošanos un ieslēdz trenažieru atpakaļgaitu. Nē, nu ne gluži burtiski, bet slodzes pakāpenisku kritumu gan. Tā kādas 5 minūtes pakāpeniski krītas, soļošanas temps samazinās, sirdsdarbība pāriet savā ierastajā ritmā un es pēc 25 minūšu darbošanās norāpjos no trenažiera. Kaspars mani pietur, jo dīvainā kārtā reibst galva, pasaule maķenīt griežas, bet pēc maza brīža jau zāle atkal stāv uz vietas un mēs dodamies pie zviedru sienas izstaipīties. Izstaipu kāju muskulīšus, šis pasākums man ir labi pazīstams, tomēr kāda maza Kaspara korekcija liek man klusi iesmilkstēties. Jo tikai mazliet pariktējot dupša atšāvuma leņķi, augšstilba muskulis uzreiz dod signālu un es sajūtu riktīgo muskulīša stiepšanos. Tā, pirmais nedarbs nu ir veikts un dodamies uz zāli.

Kaspars pa ceļam salasa dažādus moku rīkus, es tik acis vien nobolu. Ieraugot hanteles, pie sevis klusībā noelsos vien, jo manas rociņas ar sevišķu spēka kapacitāti nekad nav izcēlušās. Skolā granātu metot, tā kā kamene nodūca skolotājam gar ausi un turpat vien piezemējās. Nodomāju, ka nu gan būs vējš maniem roku “peļu vēderiņiem”. Vēl Kasparam rokās ir tāds īpatnējs inventārs – tā kā līdzsvara stienis virves staigātājiem, tā kā indiāņu šķēps – tā īsti nevaru saprast. Un ar šo dīvaino instrumentāriju arī sākas zāles nodarbība.

Nostājos pret spoguli, jāievelk dupsis un vēders jāpielipina pie mugurkaula, lai veidotos indiāņa cienīga stāja un jāsāk to daiktu tricināt. Šo nodarbi ir grūti izstāstīt, jo tas ir kas pilnīgi nepiedzīvots. It kā pat nav grūti, bet jūtu, ka nospriegojas kaut kas vēdera iekšpusē. Laikam tur pie paša mugurkaula ir arī kāds dziļais vēderiņa muskulis. Tā nu iztricinos visos virzienos un Kaspars nebarās, laikam tad puslīdz galā tieku.

Grūtāk man iet ar tām hantelēm, jo ar tām izrādās es “nemahāšos”, bet trenēšu sevī bezdelīgu, resp.- līdzsvaru. Interesanti bez gala, bet neko diži man neiet. Skaidra lieta – jātrenē. Jo abas aprakstītās nodarbes ļoti noder, piemēram, ziemā, kad kājas pa gaisu un paliek divi varianti – vai nu nožonglē un iekšējā presīte un līdzsvars notur mugurkaulu, vai arī pekas pa gaisu un zeme nodreb no “vieglā” kritiena. Labi, ja vēl neatskan kāds krakšķis. Tā kā cits nekas neatliek, ka piestrādāt pie pašsaglabāšanās.

Pēc līdzsvara treniņa padarbojamies ar atslābināšanos un pakoriģējam manu daudz cietušo muguriņu. Pastāvu pielipusi ar galvu, pleciem, muguru un dibenu pie sienas veselas 5 min. Liekas, kas nu tur – štrunts tā pastāvēt. Nekā nebija – pastāviet, tad matīsiet! Pēcāk sabīdām turpmākās tuvākās nodarbības un esmu brīva kā putns gaisā.

Un jāsaka, ka jūtos tiešām brīva un viegla, jo visas ekstremitātes kustas kā ieeļļotas un galvā tāda viegla eiforija. Par ko eiforija? Nu tak jau par sevi!
Vienu gan gribu atzīmēt: meitenes, šādos pasākumos katrs ir tik ļoti aizņemts ar mainīgajām sekmēm, savas nevarēšanas un negribēšanas pārvarēšanu, ka novērot kā jūs cenšaties pārvarēt sevi, tur nevienam nav laika un intereses. Vienīgā ieinteresētā persona ir jūsu treneris, bet tas jau ir tieši tas, ko mēs gribam, vai ne tā?
Ar nepacietību gaidu nākamos piedzīvojumus “Veselības fabrikā”.

Visu gaišu,
Benita

P.S. Un pavasaris beidzot kā pavasaris un ievas zied. Un vakaros viss tā smaržo!!!!!!!!!!!

Dalīties.

5 komentāru

  1. jauki lasīt, prieks, ka esi noķērusi eiforiju, man ar pēc šodienas bija burrvīgs noskaņojums un pacilājums!

Atbildēt Anda Atcelt