Draudzība kopš bērnības. Kopš bērnudārza vai skolas gadiem. Skan skaisti. Liekas tik nozīmīga un vērtīga tāda draudzība, kas ilgst jau gadiem, kas vijusies cauri bērnības rotaļām, pirmajām mīlestībām, tīņu gadu untumiem un pirmajām īstajām attiecībām. Un šī draudzība ir joprojām. It kā.
Skolas laikā draudzībai bija Baigā nozīme. Tā noteica visu. Kas esi, kā izturies pret citiem un citi pret tevi. Jo tas viss bija atkarīgs no tā, ar ko draudzējies. Un kad bija kāds strīds vai nesaskaņas – pēc pāris dienu klusēšanas, sekoja garas, asaru pilnas izrunāšanās. Lai visu glābtu. Jo tas bija tik ļoti svarīgi. Un vienmēr arī tika izglābta – tā dārgā draudzība.
Iet laiks, katrs mainās, bet draudzība paliek. Otru pazīsti kā savas zeķes. Cieni par pagātnē piedzīvoto un par vēl esošajām labajām īpašībām, bet sliktās, kuras zini no galvas, pieciet vai ignorē – jo draugi taču visu pieņem. Dārgās draudzības vārdā.
Bet pakrūtē sāk kurināt sajūta, ka kaut kas tomēr nav tā īsti lāga.
Tad, tāpat kā bērnībā, šķiet , ka jāķeras klāt lielajai izrunāšanai. Bet pēc tās… pēc tās saproti, ka vairs nav ko glābt. Saskābušu pienu par svaigu neuztaisīsi. Vienkārši – ir beidzies derīguma termiņš. Derīguma termiņš draudzībai.
Kad to saprot, kļūst Baigi labi. Saproti, ka pienu vairs nedabūsi, bet nav nekādas vainas rūgušpienam vai biezpienam (ja skābo pienu uzkarsē). Bet ja nekas no tā visa „negaršo”, tad gan skābais piens jāmet laukā. Lai ledusskapī būtu vieta jaunam, svaigam pienam ar jaunu derīguma termiņu.
2 komentāru
Šīs sajūtas ir pazīstamas. Tām gan izgāju cauri kādu laiku atpakaļ. Paliku pie tā, ka man tīri labi garšo arī "biezpiens". Vienkārši pārstāju gaidīt "pienu" un domas par to vairs neuzmācās kā apdullušas mušas. <br>Tiesa, pirms nedēļas satiku uz ielas vienu šādu "biezpienu" un sapratu, ka arī tam laikam derīguma termiņš ir beidzies.
Man šobrīd arī ir iegaršojies biezpiens. 🙂 Izskatās, ka tā arī paliks ilgtermiņā, bet, kas to lai zina…