Austrumi

Tad, kad būsim sirmmāmiņas un, gremdēdamās atmiņās, viszinīgu skatienu sēdēsim šūpuļkrēslā, ko, jūsuprāt, atcerēties būs aizraujošāk – to, cik pareizi un ķītri rīkojāmies vai to, kā šad tad šur tur mazliet (vai vairāk nekā mazliet) aizšāvām pāri sevis novilktajām robežām? Tieši tādu jautājumu es uzdevu sev, pirms piekritu tikties ar šī ieraksta galvenās lomas atveidotāju. Izlēmu par labu otrajam variantam tātad.

Jā, arī viņu satiku internetā. Vai viņš satika mani. Nu kaut kā tā. Sarakste jau pieminētajā īpašas specifikas vietnē. Kaut kāda interesanta. Netipiska. Nevarēju saprast – viņš tur, otrā galā, rakstīdams un lasīdams, ir tā nesmuki nosmējies līks vai tomēr nopietni dalās viedoklī un pārdomās. Desmit gadus par mani vecāks. Smuks. Un precējies, kā gan citādi. Vienubrīd gan man šķita, ka viņš ir brīvs, jo par savu statusu kaut kā dīvaini bija savērpis vārdus teikumā un mana fantazētājas daba nonāca pie slēdziena, ka viņš vienkārši izliekas par precētu, lai sievietes, kuras tur klejo nopietnos nolūkos, nesaceras un ir gatavas, ka viņš meklē daudzus mazus sprintus, ne izteiksmīgas garās distances. Mana kārtējā zinātniskā fantastika. Kļūdījos, protams.

Man ļoti patika ar viņu komunicēt. Viņš gan nebija nekāds īpaši čaklais vēstuļdraugs un es ar savām rakstiski liriskajām nesaturēšanām viņu mazliet kaitināju, to jutu, bet kontaktus viņš neizbeidza. Tātad kaut ko no tā visa viņam mazliet gribējās. Vai arī viņš vienkārši domāja, ka uz mani iedarbosies dresūras īsais kurss un no manis galu galā sanāks lietaskoks specifiskam pielietojumam – kompakts, kodolīgs un neizvērsts. Īsti nesanāca.

Kaut kas viņa burtu virknēs bija tāds – magnētisks. Ne dzeju viņš sūtīja, ne aizrāvās ar noslīpētiem pārspriedumiem un braukāšanu pa ausīm, bet nesaprotama stīga mani saistīja pie šī vīrieša. Varbūt viņa tiešums un tas, ka viņam likās – par daudziem viņa izteicieniem es noteikti piecirtīšu kāju, uzmetīšu lūpu un sākšu sprauslāt. Viņš gaidīja noteiktu reakciju, kuras neatbilstība gaidām laikam arī bija pamats mūsu saskarsmes turpinājumam.

Vienojāmies par tikšanos. Bija dīvaini. Patīkami dīvaini. Es negribu te tagad sākt dzejot par dzirkstelēm, klikšķiem un tamlīdzīgām lietām, bet viņa tuvums, jau minūtes desmit pēc tikšanās klātienē, bija mulsinoši nu tāds… Nevaru izstāstīt. Alkains varbūt, kaut gan arī tas nav precīzs apzīmējums. Neizskaidrojama vilkme. Tāda – iekšēju vibrāciju līmenī, lai gan viņš uzvedās korekti, ieturēti un nepārkāpa robežas.

Tiešas, vērojošas acis. Redzama pārliecība par sevi. Un gredzens pirkstā (tātad tomēr). Aiz ūdens glāzes noslēpusies, tarkšķēju muļķības kā sakratīta gāzētas limonādes pudele un tādēļ jutos kā tāds neveikls dzīvnieks Zoodārzā, jo viņa acīs, kad viņš skatījās uz mani, šķiet, redzēju tikai smieklu un neticības mistrojumu – šis nabaga neloģiskais radījums augstpapēžu kurpēs bija kaut kas ārpus viņa saprātīgajā ikdienā ierastā un pierastā. Tomēr pēc tās tikšanās sekoja vēl pāris. Laikam jau atkal biju kļuvusi par nopietna un svarīga vīrieša provinces eksotiku, cita izskaidrojuma man nav.

Lai gan jau sākotnēji zināju, ka nekādu vairāk vai mazāk reibinošu romāniņu ar apgredzenotu neizvērtīšu, atzīšos, ka man patika šis vīrietis. Oriģināls tipāžs, kuru atcerēties ar smaidu. Viņš bija kā tāds baltās vārsmas dzejolis – lasi kaut padsmit reizes, akcenti tajā pašā formā katru reizi safokusējas citādi un ideja sanāk cita.

Simpātijas, kā laika gaitā izrādījās, gan bija tikai vienpusējas vai, pareizāk sakot, saglabājās vienpusējas. Neteikšu, ka sākotnēji to pieņēmu vienā angļu mierā, drusku jau tas pašlepnumam sānos iebakstīja, bet šobrīd esmu patiesi priecīga – mana nabaga karma jau pietiekami sašmulēta, izdzīvojot sengrieķu traģēdiju ar aizņemtu vīrieti; arī vieglāka žanra papildseansus nevajag. Un viņš pārstāv manu riska grupu – vecākus, gudrus, viedoklī vīrišķīgus vīriešus, kuri intriģē ne vien ar vīrietisko, bet arī cilvēcisko, pasaules tveršanas pusi. No kuriem tu patiešām kaut ko vari iemācīties.
Tātad. Arī šī dziesma bija par nenotikšanos. Filmas beigas.

Tādi baigiemaigie mani šī pavasara/vasaras četri vēji. Katrs ar savu raksturu, pēcgaršu, katrs atstāja savas klimata pārmaiņas manā atmosfērā, katrs no viņiem bija pietiekami interesants arī kā personība un ir sadaļas no katra, kuras man mazliet pietrūkst.

Ar to no Ziemeļiem kontaktu tā arī nav. Un nebūs. Saņēmos un izdzēsu visu manā rīcībā esošo viņa kontaktinformāciju (jā, viens klikšķis Googlē un šo to es atkal atgūtu, bet tas būtu lieki), fotogrāfijas, īsziņas, sarakstes, vēstules. Punkts. Beigas. Alles. Finitos. Vismaz tā tam vajadzētu būt, tomēr vēl nav. Vēl sāpu. Dažbrīd tikko manāmi, dažbrīd visa. Laiks. Mans dakteris Hauss.

Dienvidnieks man pa retam atsūta pa vēstulītei, krievu estrādes grāvējdziesmai ar, hmm, dziļdomīgu liriku, piezvana vai uzraksta īsziņu – draudzīgi, nešpetni un ļoti biedriski. Atzīšos, ka es viņam drusku samelojos – teicu, ka man ar to jaunuzradušos vīrieti viss ļoti notiek un raisās. Tā viņš labāk saprot, ka ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt.

Rietumvējš ir absolūti sevī sapinies un uzskata, ka viņam mani vajag, lai gan zinu, ka nevajag. Varbūt kļūdos, reiz jau saņēmu skaudru mācību, ka nedrīkst izlemt otra cilvēka vietā, tomēr es šobrīd esmu ieņēmusi nogaidošo pozīciju/nezinukodarīt pozīciju. Sazināmies, tomēr es nespēju virtuāli viņam krist ap kaklu, ko viņš, jūtu, gaida. Redzēsim.

Austrumu ekspresis aizdevies nezināmā virzienā, atstājot foršas atmiņas, kuras liek man iespurgties vēl tagad. Jā, un pirmajā tikšanās reizē uzdāvinātu puķainu lakatu, kurā drēgnā pievakarē ietīt plecus. Četrstūris noslēdzies. Atzīšos, ka visnotaļ lielisks četrstūris.

Šobrīd? Šobrīd es atkal eju uz randiņiem! Ar ekstravagantu vīrieti. Mūsu tikšanās mēdz būt visās varavīksnes krāsās – smieklīgas, jaukas, savdabīgi romantiskas, filozofiskas, šokējošas, kaitinošas, derdzīgas, skumjas un spilgtas. Kafejnīcā, pludmalē, parkā, pie manis mājās. Domāju, ka kādu laiku es turēšos tikai pie šī viena vīrieša kompānijas. Viņš ir izglītots, inteliģents, sarkastisks un neuzbāzīgs. Turklāt esmu mazliet nogurusi no visām daudzajām enerģētikām manā telpā, pietiek čirkstināties pa gaisu kā pavasara saules apdullinātam zvirbulēnam.

Ak jā. Sauc viņu Frederiks Beigbeders. Šķiet, ka atkal esmu iemīlējusies. Kas to būtu domājis?! 🙂