Attiecībās nacionalitātei nav nozīmes

u jau tuvojamies noslēgumam mūsu virtuālajā Krievijas apciemojumā. Tas, ko mēs gribējām saprast un uzzināt – kā vienā ģimenē kopā sadzīvo krievu un latviešu tautības cilvēki? Kā veidojas viņu attiecības un kā viņi spējuši pielāgot savus raksturus, uzskatus un tradīcijas? Tieši tāpēc sarunājamies ar pāri, kurā ir krievu tautības meitene Vera un latviešu puisis Mārtiņš.

Kā jūs iepazināties un cil ilgi esat kopā?
Vera: Iepazināmies gandrīz 3 gadi atpakaļ Tenerifē. Es atbraucu pirmo reizi uz salu kā tūriste un meklēju latviešu gidu un man ieteica Mārtiņu. Toreiz viņš vēl tur dzīvoja. Tā nu mēs iepazināmies, sākums bija kā kārtīgajā kūrorta romānā, bet turpinājums izvērtās nopietns. Es sagaidīju viņu atgriežamies Latvijā un nu gandrīz gadu dzīvojam kopā.

Mārtiņš: Viņa piesaistīja manu uzmanību pirmkārt ar to, ka salīdzinoši jauna meitene, tik ļoti daudz interesējas par vēsturi un apkārt notiekošo. Otrkārt tas, ka viņa tik perfekti runā latviešu valodā un zina ļoti daudz lietu un faktu par Latviju.

Tātad tev bija svarīgi, ka viņa runā latviski, citādāk viņai tā nepievērstu uzmanību?
Mārtiņš: Es domāju, ka jā. Ja viņa nerunātu latviski, tad diez vai tur sanāktu kas ilgāks un nopietnāks.

Kas jums vienam otrā vislabāk patīk un piesaista?
Vera: Es redzu viņā vīrieti un tas man patīk vislabāk. Viņš risina manas problēmas, palīdz, atbalsta, sagādā pārsteigumus ikdienā. Mēs visu laiku esam kopā, ceļojam, gatavojam ēst, ejam iepirkties, uz teātri, skatāmies katru rītu ziņas un apspriežam tās. Mums sakrīt intereses daudzās jomās.

Mārtiņš: Mani piesaista tas, ka mēs viens otru tik labi izprotam un spējam izrunāt visu.

Kā jums šķiet, kuras otrā ir tās īpašības, kas raksturīgas tieši konkrētajai nacionalitātei?
Vera: Es nekad neklusēšu. Ja man kaut kas ļoti patīk vai tieši otrādi – ļoti nepatīk vai aizvaino. Es tūdaļ pat par to kliegšu un mēģināšu noskaidrot, kāpēc tas tā ir, vai pateikšos un laidīšu uz āru  savas trakākās emocijas. Man liekas, ka to Mārtiņam bija visgrūtāk pieņemt. Tas viņam bija atklājums. Viņš saka, ka latviešu sievietes ir gana introvertas un bieži slēpj savas īstās emocijas, biežāk ko noklusē. Bet tāda nu es esmu. Ja man sāp es raudāšu, ja man ir smieklīgi – es smiešos, ja man nodara pāri, es kaušos.

Mārtiņš: Krievu tautības cilvēki jau pēc savas mentalitātes ir impulsīvāki. Te varu minēt to pašu izrunāšanos. Tiklīdz rodas kādas neskaidŗibas vai nesaskaņas viņa to visu mēģina uzreiz atrisināt, pārrunāt, nevis noslēdzas sevī.

Līdz tam laikam, kad es nesāku dzīvot kopā un neiepazinos ar Veru, mans uzskats par krievu tautības sievietēm bija diezgan aprobežots. Man, piemēram, pēc tā ko biju redzējis arī ne īpaši patika viņu sieviešu ģērbšanās stils – spīguļi, vizuļi zelts utt. Verai tā visa nebija, viņa nebija tāda.

Kā jūsu tuvinieki pieņēma to, ka otrā pusīte ir citas tautības?
Vera: Manā ģimenē visi krievi. Mārtiņa tuvinieki – latvieši. Nekādu problemu. Manējie pieņēmu viņu un mums visiem ir brīnīšķīgas attiecības.

Mārtiņš: Viss kārtībā. Mamma, kas ir mans tuvais cilvēks, uztvēra to mierīgi, viņa vispār cenšas nejaukties manā dzīvē.

Ko jūs viens no otra esat mācījušies?
Vera: Te, man liekas, stāsts ir vairāk par dzīvi un sadzīvi, ne jau par tautību. Es mācos ieklausīties, būt mazāk kategoriska, Mārtiņš mani disciplinē. Es cenšos, lai viņam ir labi ar mani.

Mārtiņš: Viņa man ir iemācījusi pievērst vairāk uzmanību sievietei, ar ko tu kopā dzīvo. To arī mēģinu atcerēties.

Varbūt bija kas tāds, ko grūti sākumā bija pieņemt?
Vera: Nekā tāda nebija. Ja nu tikai folklora man nepatīk. Latviešu, krievu, vācu, vienalga. Principā nepatīk, savā būtībā. Ja viņš grib mani pakaitināt, tad sāk deklamēt tautas dziesmas un ieslēdz senus šlāgerus. Taču pats interesantākais, ka tautas dziesmas un šlāgeri (ne visi) man patīk!

Mārtiņš: Izrunāšanās par visu un vienmēr, un tik ilgi, kamēr pilnīgi viss ir noskaidrots un katram nav palicis, kas nepateikts. Nebiju sākumā pie tā pieradis, taču tagad saprotu, ka tā noteikti ir labāk. Tad nerodas nekādi pārpratumi un viss ir kārtībā.
Protams, ir atšķirības kādos uzskatos, bet mēs nepastāvam tikai pie sava, katram var būt savs viedoklis.

Kā iekārtojusies jūsu ikdiena un sadzīve, vairāk uz latvisko vai krievisko pusi?
Vera: Mēs runājam gan latviski, gan krieviski, gan lietuviski (Mārtiņš māk), gan spāniski. Kā ērtāk un kā patīk kādā konkrētajā brīdī vai situācijā. Taču dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka man gribas vairāk runāt latviski, bet Mārtiņš cenšas krievu valodā atbildēt. Re kā!

Atzīmējam visus svētkus, kas vieno – Ziemassvētkus gan katoļu, gan pareizticīgos; Lieldienas arī gan, gan, Jāņus obligāti, 8. Martu. Principā te nekāda sadalījuma pēc nacionālā principa nav.

Mārtiņš: Jā, tā kā abi pārvaldam gan krievu, gan latviešu valodu, runājam abās. Tas ir iegājies pats no sevis, dažreiz iesākam runāt latviski, bet lēnām pārejam uz krievu valodu, vai otrādāk. Un, tā kā mums abiem patīk spāņu valoda, tad dažreiz kaut kur pa vidu iet arī tā pa gaisu (smejas).

Kā jau Vera teica, kopīgi svinam visus svētkus. Protams, mums ir atšķirīgas reliģijas, bet tas pilnīgi neko nenozīmē un netraucē mums dzīvot.

Ko jūs domājat par mūžīgo tēmu – latvieši-krievi? Vai ikdienā to izjūtat? Un, kādās domās, piemēram, bijāt pagājušogad, kad notika referendums par krievu valodu?
Vera: Mēs abi ļoti labi zinām vēsturi. Daudz kur mums viedokļi sakrīt, ir tēmas, kur viens otram nepiekrītam. Taču mēs cienam viens otru, mūsu ģimenes un ģimeņu stāstus vēstures kontekstā. Var teikt,katram  ir sava taisnība. Mums patīk par to runāt, diskutēt, brīžiem sanāk karsti, pat izkliegties.

Taču atkārtošos, paldies Dievam, mums ir par ko runāt, strīdēties, par ko salīgt mieru un dzīvot tālāk. Pa lielam ne jau ar Ždanoku vai Dzintaru mums jādzīvo, tāpēc, lai viņi tur maļ vienu un to pašu savā starpā un uz tā arī pelna. Mums ir labi kopā.

Mums paveicās tādā ziņā, ka Mārtiņš savā ziņā padomju laika cilvēks, un viņam patīk krievu kino un krievu mūzika. Dažas lietas viņš zina labāk par mani. Es savukārt pārzinu latviešu kino, teātri, mūziku. Man tas viss ir ļoti tuvs un mīļš. Un tā mēs viens ar otru dalāmies, viens otru papildinām.

Referendumā aizgājām kopā nobalsot. Pirms tam izrunājāmies. Es teicu, ka valstī jābūt vienai valsts valodai, taču nobalsoju par krievu valodu, lai “savējos” atbalstītu, jo man tā nacionālā pašapziņa arī diezgan spēcīgi sit cauri.

Mārtiņš: Viņa saprot, un ir par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tas vairāk bija pretgājiens struktūrai.
Mēs esam daudz diskutējuši par šiem jautājumiem. Man šķiet, ka 90tajos tas bija aktuāli, bet tagad patiesībā nepastāv nekāda problēma. Tā ir mākslīgi izveidota, “sapolitizēta”. Starp parastajiem cilkvēkiem, viņu ikdienā, šīs problēmas nav.

Kā jūs viens otram izrādat uzmanību, kā iepriecinat otru?
Vera: Mārtiņš sagaida mani mājās no darba, pagatavo garšīgas pusdienas, viņš ļoti labi gatavo. Es cenšos arī kaut ko garšīgu uztaisīt – vai nu viņa mīļāko zupu uzvārīt vai keksu uzcept, uzaicināt kaut kur, piemēram, uz spa vai teātri. Kopīgi plānojam savas brīvdienas. Viņš dāvina man ziedus,savukārt man patīk viņam pirkt drēbes, Mārtiņu gan šī nodarbe kaitina.  Ik pa laikam izlūdzos mašāžu pirms gulētiešanas, vai otrādi. Mums arī patīk viesoties pie maniem vecākiem vai māsas.

Mārtiņš: Pirmkārt, uzmanība kā tāda, jebkāda veida, ir uzmanība. Vera negaida un neprasa milzīgus rožu pušķus, mašīnu un ceļojumus. Viņa vienmērir uzsvērusi, ka tas var būt mazs nieciņš, kaut vai atslēgas piekariņš, bet, lai ir jūtams, ka par tevi ir piedomāts.
Man patīk iepriecintāt un palutināt Veru ar ēdienu. Man pašam patīk gatavot, tāpēc ar prieku to daru. Un arī tā ir uzmanība.

Un nobeigumā izskaidrojiet – kas ir mīlestība un skaistu attiecību pamats?
Vera: Mīlestība – saikne, bez tās pārtrūkst elpa. Tā ir kā jaudīgs dzinējs, spēks, kas bīda un motivē.

Skaistu attiecību pamats – prasme klausīties un pielāgoties, jo, ja šie nosacījumi netiks pildīti, arī mīlestība nelīdzēs. Jo mīlestību ir “jābaro” un jātur pie dzīves. Tā ir jākopj kā puķu podu. Tad tā dos skaistu ražu, ziedēs un smaržos.

Mārtiņš: Tas ir jautājums ar dziļu jēgu un bezgalīgām atbildēm. Mīlestība ir divu cilvēku māka saprast vienam otru. Ieklausīties vienam otrā un, ja ir kādas problēmas, risināt tās un būt vienmēr kontaktā. Tie, starp kuriem ir mīlestībā, vienmēr ir kopā, kontaktā, lai kurā pasaules vietā katrs būtu. Ja šis kontakts zudīs, tā vairs nebūs mīlesība.