Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Atsauksmes par romānu ‘Ziedu valoda’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šis ir amerikāņu rakstnieces Vanesas Difenbau debijas romāns un iedvesmu tam autore ir smēlusies pati savā audžumātes pieredzē. Romāns ir sirsnīgs un emocionāls vēstījums par ziedu, ģimenes un mīlestības nozīmi cilvēka dzīvē, teikts grāmatas anotācijā.

Arī SievietesPasaule.lv grāmatu klubiņš ķērās pie grāmatas lasīšanas. Lūk, mūsu viedokļi!

Inese Kušķe, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Amerikāņu rakstnieces Vanesas Difenbau romāns „Ziedu valoda” neatstāj vienaldzīgu, jo tajā ir vieta gan emocionālam cilvēku attiecību risinājumam, gan intriģējošam sižeta izklāstam. Kāpēc bārene Viktorija nav kopā ar audžumāti Elizabeti, kuru vienīgo bija iemīlējusi? Kāpēc viņas uzvedība ir tik provocējoša? Ko viņa tagad iesāks, sasniegusi 18 gadu vecumu un zaudējusi sociālo dienestu atbalstu? Tas viss mums tiek atklāts, saglabājot intrigu līdz pat romāna beigām, jo stāstījums rit pamīšus – te tagadnes, te pagātnes gultnē.

Vislielākā romāna pievilcība slēpjas tajā, ka autore pievērš mūsu uzmanību aizmirstajai ziedu valodai, kas bija populāra 19. gadsimtā un no kuras līdz mūsdienām cilvēku apziņā saglabājusies tikai viena nozīme: sarkana roze simbolizē mīlestību. Bet ko simbolizē balta roze, narcises, sūnas? To atklājam gan romāna lasīšanas gaitā, gan romāna pielikumā, kurā dota izsmeļoša, autores apkopota ziedu vārdnīca.

Lasot „Ziedu valodu”, redzams, ka autore ļoti apzināti izmantojusi gan sižeta intrigu, gan vārdu simboliku. Romāna beigās galvenās varones meita tiek nosaukta par Heizelu (‘lazdu’), jo lazda simbolizē izlīgumu, pie kura nonāk visi romāna varoņi. Visvairāk izlīgums pašai ar sevi vajadzīgs galvenajai varonei Viktorijai, taču viņas vārds (‘uzvara’) jau romāna sākumā neatstāj šaubas, ka viss beigsies labi. Viņas audžumāti sauc Elizabete, kas asociējas ar karaliskumu – šī sieviete tādu iespaidu patiešām atstāj: cēla savās jūtu izpausmēs, vīnadārza saimniece, ziedu un patiesas mīlestības valodas skolotāja. Savukārt Viktorijas mīļotais vīrietis ir Grānts (‘dāvinājums’) – viņš ir īsta dāvana diezgan mežonīgajai, mīlēt neprotošajai Viktorijai: pievilcīgs, vīrišķīgs, gādīgs, saprotošs, saudzīgs.

Autore, sakoncentrējusies uz emocionālo un ziedu valodas slāni, manuprāt, pazaudē realitātes izjūtu, lai gan raksta reālpsiholoģiskā stila manierē. Pēc visām pārestībām, kuras pārcietusi bērnunamos, pēc neuzticēšanās cilvēkiem iegūšanas Viktorija diezgan ātri adaptējas parastajā dzīvē, kļūst par veiksmīgu biznesmeni, lai gan viņai nav nekādas izglītības, un negaidīti satiek absolūti ideālu vīrieti – liktenīgo mīlestību. Parasti ar dzīves pabērniem tā nenotiek. Lielākā daļa tā arī neizkūņojas ārā no dubļiem. Jā, ir attaisnojums – Viktorija atklāta kā ļoti talantīgs bērns, kura talantu vienkārši neviens, izņemot Elizabeti, nebija pamanījis. Un tomēr… viss beidzas pārāk rožaini…

Otra pretenzija pret romānu ir tāda, ka Viktorijas tagadne neuzmanīgam lasītājam varētu asociēties ar mūsu tagadni, t.i., 21. gadsimtu, jo netiek precīzi definēts darbības laiks. Var rasties sašutums par ASV aizbildniecības likumiem un noteikumiem, par to, ka varas iestādes pieļauj „kaktu dakterēšanu” – vecmāte pieņem dzemdības mājās, nav minēts, ka bērnu pēc tam oficiāli reģistrē. Tikai pēc atsevišķiem faktiem (vēl nav mobilo telefonu un datoru, fotografēts tiek tikai ar filmiņām, nevis digitāli) var pieņemt, ka romāna darbība īstenībā notiek apmēram 20. gs. 70. gados vai vēl agrāk. Šī neprecizitāte, manuprāt, ir diezgan būtiska.

Tomēr jāsaka liels paldies Vanesai Difenbau par sabiedrības pievēršanu izsmalcinātām lietām – „Zvaigzne ABC”, reaģējot uz interesi par ziedu simboliku, jau ir izdevusi īpašu, neliela formāta vārdnīcu „Ziedu valoda”. Mums tiek dota iespēja dāvināt ziedus ne tikai ar prieku, bet ar dziļāku jēgu…

 

Līga Rozentāle, Grāmatu klubiņa dalībniece:
Grāmata, kas aizrauj un no kuras grūti atraut acis, kamēr neesmu tikusi līdz pēdējai lapaspusei. Autore stāsta par meiteni, kas uzaugusi bez vecākiem – par viņas neparasto dzīves gājumu, sāpēm un savādo iekšējo pasauli. Meitene nekad nav izjutusi mīlestību, tādēļ baidās pieķerties, baidās mīlēt un ļaut sevi mīlēt. Vienīgie uzticamie meitenes draugi ir augi un ziedi, ar kuru palīdzību viņa izsaka savu iekšējo pasauli un emocijas, un patiesībā, aiz kuriem viņa slēpjas. Bet vai mēs katrs aiz kaut kā neslēpjamies, baidoties citiem atklāt savu trauslo iekšējo ‘Es’?
Stāsts veidots divās sižeta līnijās – par meitenes tagadni, ik pa laikam atgriežoties pagātnē, un grāmatas beigās atrisinot abas sižeta līnijas top skaidrs, kādēļ meitene izvēlējusies tādu dzīves ceļu un kādēļ bēg gan no audžumātes, gan vīrieša, kas viņu iemīlējis, un galu galā – pat no sava bērna. Neteikšu, ka grāmatas beigas ir laimīgas – drīzāk cerīgas, jo galvenā varone atklāti saka, ka sevi mainīt un lauzt ir grūti. Ļaut sevi mīlēt un mīlēt citus- tā ir lieta, pie kuras viņai jāpierod un kas viņai vēl jāiemācās.
Taču oriģinalitāti šai grāmatai piešķir tieši ziedu valodas izmantošana. Grāmatas beigās ir ļoti interesants pielikums – Viktorijas laikmetā izmantotie ziedu skaidrojumi . Man pat radās vēlme to nokopēt, lai ikreiz, kad dāvinātu ziedus varētu to darīt ar nozīmi.

Difenbau ‘Ziedu valoda’ mani uzrunāja arī personiski. Šo grāmatu lasīju gaidot savu mazuli, tādēļ manu uzmanību īpaši piesaistīja tas, cik spilgti autore bija attēlojusi dzemdību ainu un krūts barošanas epizodes. Emocionāli un neliekuļojot. Atšķirībā no daudzām bērnu kopšanas padomu grāmatām šajā vismaz skaidri un gaiši tapa skaidrs, ka pie krūts barošanas sākumā jāpierod un jāapgūst gan pašai, gan mazulim, un diemžēl ir jātiek pāri periodam ar sāpošiem krūtsgaliem un citām likstām. Grāmatas varonei gan ar krūts barošanu veicās ne visai labi –viņa iedzīvojās smagā mastītā. Tfu, tfu, tfu, par laimi, mēs ar meitiņu viena ar otru saradām un mums barošana norit ļoti labi.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu