Vārda dienu svin: Alfrēds, Madars, Fredis

Atsauksmes par marta grāmatu – Deividu Koperfīldu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pirmā grāmata, kurai kopīgi ķērāmies klāt, bija Čārlza Dikensa romāns „Deivids Koperfīlds”. Interesanta izvēle, vai ne? Jā, mums arī tā šķita – teju neviena neko par to nezinājām. Tas uzšķīla interesi- ir jāizlasa! Romāns ir ļoti garš- tas iespiests divās biezās grāmatās.  

Mūsu iespaidi un sajūtas par Deividu Koperfīldu

Inese Kušķe: Čārlzs Dikenss un romāns „Deivids Koperfīlds” – reālists un viņa tipāžu galerija. Romānā detalizēti un plaši iepazīstam Lielbritāniju 19. gadsimta 20. gados: Londonu un mazpilsētas, diližansu satiksmi, tiesu sistēmas nepilnības, dažādus sabiedrības slāņus un to problēmas.

Autors ir prasmīgs cilvēku tipu atveidotājs, piemēram: misis Gamidža – spilgts gaudulības piemērs („Visi to vien tīko, kā man aizriebt!”), misters Stīrforts – siržu lauzējs, misters Mikobers – mūžīgais parādnieks. Aizrauj galvenā varoņa Deivida dzīves līkloči un to laimīgais atrisinājums.

Mūsdienu lasītāju var kaitināt pārlieku jūtamā didaktika (visiem ļaundariem jāsaņem sods) un emociju hiperbolizācija (sievietes aizkustinājumā uzreiz sāk birdināt asaras), lai gan mēs to visu, protams, varam ieraudzīt TV seriālos ik dienas…“

Liene Grigāne: „Deivids Koperfīlds – Šī grāmata lika aizdomāties par cilvēciskām jūtām, par attiecībām un attieksmi vienam pret otru. Īpaši mani ieintreģēja grāmatas sākums, kur Deivids Koperfīlds vēl ir mazs zēns, dzīvoju līdzi visām grūtībām un katram pērienam, kas mazajam zēnam gadījās ceļā. Otrā grāmatas daļa, kur Koperfīlds jau izaudzis, vairāk tik ļoti neaizrāva, kaut arī nenoliedzami bija interesanti lasīt.“           

Ilze Lipska: “Viens no svarīgākajiem atzinumiem – šī tomēr ir grāmata, kura jālasa jaunībā (gluži kā Žila Verna darbi), kaut gan no otras puses – tieši tad, kad ir gūta jau dzīves pieredze, sastapti dažādi cilvēki, lasot šo Koperfīlda darbu, vairāk sanāk vilkt paralēles ar dzīvi, pārliecinoties, cik viņa cilvēku apraksti trāpīgi der arī mūsdienās. Var atšķirties vide, laiks, tehnoloģijas, bet Cilvēks savā būtībā paliek tas pats, tās pašas kaislības, pārdzīvojumi, prieki un bēdas, tās pašas attiecību problēmas. Līdz ar to ir interesanti lasīt šo darbu arī 21. gadsimtā.”

Līga Ozoliņa: “Čārlza Dikensa romāns „Deivids Koperfīlds” piesaistīja jau ar to vien, ka to sarakstījis viens no populārākajiem rakstniekiem literatūras vēsturē. Jāsaka, ka pēdējā laikā nebiju lasījusi klasiku, tāpēc sākumā bija nedaudz jāpierod pie savdabīgā valodas lietojuma. Manuprāt, autoram lieliski bija izdevies uzburt to, kāda bija bērna dzīve XIX gadsimta Anglijā. Iespējams, tas pateicoties tam, ka šajā romānā saskatāmas arī zināmas autobiogrāfiskas iezīmes un daudzko autors rakstījis no paša dzīves un pieredzētā. Vispār jāsaka, ka autors ļoti veiksmīgi attēlojis dažādus personāžus – pakļāvīgo māti, valdonīgo patēvu, kalponi. Visvairāk prātā palicis gan tieši Mikobera kunga tēls – kungs, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem, ir gatavs ieķīlāt pilnīgi visu, bet vakarā ēst smalkus ēdienus un staigāt smalki ģērbies, un katru dienu cerēt, ka šodien nu gan viņam no tiesas paveiksies. Viņa un viņa sievas tēli bija aprakstīti tik spilgti, ka lika aizdomāties, ka tieši šādi cilvēki ir arī mūsdienās, kas tikai atkal un atkal lika secināt, ka cauri gadsimtiem ir lietas, kas nemainās.
Kopumā grāmata, tieši pirmā sējuma (agrās bērnības) aprakstu dēļ atstājusi skumju pēcgaršu.”

Līga Rozentāle: „Dikenss ir lielisks stāstnieks. Viņa Ziemassvētku stāsts ir viens no skaistākajiem, ja ne pats skaistākais lasāmgabals par Ziemassvētkiem.  

Kad Inese ierosināja lasīt Deividu Koperfīldu, nodomāju, ka tam ir kāda saistība ar slaveno burvju mākslinieku. Jāatzīst- nebiju lasījusi šo grāmatu.

Taču tieši tādēļ man patīk darboties šādā grāmatu klubiņā – mēs lasām arī tās grāmatas, kuras citādi, visticamāk, nebūtu nokļuvušas uz mana naktsskapīša.

Atgriežoties pie grāmatas – īpaši aizrāva romāna pirmā daļa, kurā atainota mazā zēna Deivida dzīve. Īpaši emocionālas bija vietas, kurās mazais Deivids piedzīvo pazemojumus no patēva puses, kā arī skolas ainas, Deivida māmiņas nāve un vēlāk – piespiedu darbs, uz kuru puiku nosūta. Ja kāds vēl uzdrošinās iestāties par pērieniem un bērnu fizisku sodīšanu, izlasiet šo grāmatu! Sapratītiet fizisko sodu bezjēdzību un emocionāli traumējošās sekas.

Otrā romāna daļa, kurā Deivids jau ir spirgts jauneklis, dažbrīd šķita pārāk paredzama. To, kā izveidosies, viņa mīlas dzīve es jau ļoti ātri nopratu. 

Tomēr grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, jo vērts ielūkoties Anglijas 19.gadsimta sākuma dzīvesveidā un iepazīt tā laika cilvēku uzskatus un uzvedības modeļus. Kas pārsteidzoši – cilvēku tipāži, laikiem mainoties, gan īpaši nemainās!”

Dalīties.

Atstāt Ziņu