Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Atgriežoties no aitas medīšanas piedzīvojumiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Janvārī dāmu grāmatu klubiņš “Ar grāmatu azotē” nolēma iepazīt japāņu literatūru, tādēļ izvēlējāmies lasīt kaut ko no pasaulē plaši zināmā japāņu rakstnieka Haruki Murakami. Šoreiz izvēle par labu krita grāmatai “Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Pagājušajā nedēļā, ēdot suši un dzerot zaļo tēju, tikāmies klātienē un pārspriedām savus iespaidus par lasīto.

Lūk, grāmatu klubiņa dalībnieču vērtējums grāmatai “Aitas medīšanas piedzīvojumi”

Inese Kušķe:
Tas, kuram ir iepaticies japāņu rakstnieka Haruki Murakami stils, gribēs lasīt šī autora darbus vēl un vēl. Un Murakami to dāsni piedāvā – viņš gandrīz katru gadu laiž klajā kādu jaunu grāmatu. Postmodernā daudzslāņainība, reālā un mistiskā sajaukums, ironijas klātbūtne atgādina Viktora Peļevina darbus, taču Murakami ironija ir labestīgāka, humors – smalkāks, varbūt tāpēc, ka ir vairāk noklusētā, noslēpumainā, zemtekstos izteiktā, kas raksturīgs japāņu mentalitātei.

Romānā „Aitas medīšanas piedzīvojumi”, kura darbības laiks ir 20. gs. 70. gadi, lasītājs viegli var identificēties ar galveno varoni. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir vidusmēra pilsonis, kurš pārdzīvo gan šķiršanās sāpes, gan darbā iestājušos rutīnu, gan nespēj atrast savas dzīves jēgu. Otrkārt, tāpēc, ka autors raksta pirmās personas formā, nevienā lappusē nenosaucot varoņa vārdu. Kad lasītājs ir jau identificējies, tikai tad pamazām reālais romāna slānis pārklājas ar mistisko, kurā tiek meklēta kāda sirreāla aita un kurā galvenais varonis spēj sastapties ar sava mirušā drauga rēgu. Depresīvo romāna sākumu kompensē detektīvsižetam raksturīgais turpinājums, kā arī burvīgais, cilvēciskais humors, piemēram, ainā, kad mafijai līdzīgo organizāciju pārstāvošais šoferis atzīstas galvenajam varonim, ka zvana vakaros pa telefonu Dievam un sarunājas ar to. (Tālruņa numurs, pa kuru var sazvanīt Dievu, atklāts netiek.)

Labestīgā ironija un vispārcilvēcisku jautājumu atklāsme Murakami darbos atgādina Kurta Vonnegūta stilu. Šī autora darbus Murakami ir daudz lasījis pusaudža gados. Savukārt romāna „Aitas medīšanas piedzīvojumi” beigās jūtama Remarka „Trīs draugiem” raksturīgā noskaņa – epizodē, kad galvenais varonis aiziet pie Džeja, sava drauga un bāra īpašnieka, un visu par aitas meklēšanu nopelnīto naudu ziedo bāra sponsorēšanai.
Murakami stila savaldzināta, nekavējoties izlasīju iepriekšminētā romāna turpinājumu „Dejo, dejo, dejo”, kas ir lasāms arī kā patstāvīgs darbs. Grāmata ir apjomīgāka par iepriekšējo, depresīvāka, vēl vairāk atgādina detektīvromānu, un Murakami arī tajā neatklāj galvenā varoņa vārdu. Toties romāna beigas ir cerīgu noskaņu piepildītas, laimīgākas nekā „Aitas medīšanas piedzīvojumos”.

Haruki Murakami darbos var pamanīt autobiogrāfiskas iezīmes, piemēram, viņam pašam ir piederējis džeza bārs, un viņš labi orientējas 60.-70. gadu un klasiskajā mūzikā. Atmetis smēķēšanu, rakstnieks pievērsās skriešanai, ir pat skrējis maratonu. Tas viss atsevišķu detaļu veidā parādās viņa darbos un padara tos, par spīti mistiskajam slānim, visnotaļ reālistiskus un ticamus. Noticiet šim japānim arī jūs! Jūs nevilsieties.

Iveta Blaune:
Man jau ļoti sen bija vēlēšanās izlasīt Haruki Murakami grāmatu “Aitas Medīšanas Piedzīvojumi”. Paldies Grāmatu Klubiņam, ka man radās tāda iespēja, pareizāk sakot, radās drosme piedāvāt to citiem!
Varbūt pati uz savu galvu es tā arī nesaņemtos. Man ir nepamatoti sakāpināta pietāte pret tā sauktajām kulta grāmatām. Un ar Hesses “Stikla Pērlīšu Spēli” man neko labi neveicās. Peļevina “Genaration P” bija fantastiska filma, tādēļ tas bija vieglāk.
Nu, šoreiz es biju gatavojusies, Murakami bija iepriekš lasīts, pazīstams un nekad nebija licis vilties.

Romāns ir daudzslāņains un mazliet samudžināts. Uz beigām, gluži kā Agatas Kristi detektīvā, man gribējās zināt, KĀ tas viss beigsies??
Un pēc tam man ļoti gribējās zonāt, KO tas viss nozīmē? Šķita, ka katram sīkumam ir kaut kāda man nesaprotama, apslēpta nozīme.

Stāsts ir par jaunu vīrieti, kurš ir nonācis dzīves strupceļā. Izjukusi laulība, bezmērķības un vientulības pilna ikdiena, izmisis un pašdestruktīvs draugs, darbs apnicis. Omu nedaudz uzlabo kaislīgas, bet bezpersoniskas attiecības ar Skaisto Ausu meiteni. Bet tad nāk Vilinošais piedzīvojums atrast Noslēpumaino Aitu. Sazvērestība un pakaļdzīšanās. Sižets uzņem mazliet nereālu un brīžam komisku virzienu, bet Murakami to visu apraksta eleganti un viegli, pat visdīvainākajos notikumos saglabājot nopietnu sejas izteiksmi.

Es pameklēju internetā aprakstus un viedokļus par šo darbu. Pārsvarā bija iztirzāts jautājums, ko Inese pieminēja diskusijā un ko es nemaz nebiju pamanījusi, ka romāna galvenajiem varoņiem nav vārdu. Tas pasvītro cilvēku atsvešinātību, vientulību un emocionālo tukšumu. Man interesanta likās nejauši atrasta doma, ka “lasītājs piedzīvo, kā tas ir skatīt pasauli no nenoteiktas vietas ar nefokusētu skatu”. Neliela sirrealitātes sajūta lasot tiešām bija!
Kā identifikatori tēliem ir piešķirtas lomas, ko tie spēlē galvenā varoņa dzīvē. Draudzene, šoferis, Boss, draugs, sieva, kaķis. Tādejādi galvenais varonis ir atbrīvots no nepieciešamības iedziļināties apkārtējo dzīvēs, sajūtās un domās, tikai tik daudz, cik tas skar viņu. Domāju, kas ir tādēļ, ka viņš jau sen ir vīlies apkārtējos, dzīvē un sevī. Kādēļ, to mēs nezinām. Viņš plūst pa dzīves straumi un to lieki neduļķo, pieņem notikumus kā pašus par sevi saprotamus un nenovēršamus, nepretojas tiem. Varbūt arī viņš nemaz nevēlas pielaist nevienu sev tik tuvu, lai piešķirtu tam vārdu, tātad nozīmi. Kaķi viņš negribīgi nosauc vārdā jau tad, kad ir to atdevis prom, līdz ar to nav ko zaudēt.

Pats Murakami par šo darbu saka: “Bet es nemaz nemēģinu neko atrisināt. Es vēlējos radīt noslēpumu bez atrisinājuma.”

Mūsu identitātes meklējumi ir nebeidzami, mēs nekad līdz galam nezinām, kas esam un ko īsti meklējam.

—————————————
Par dāmu grāmatu klubiņu “Ar grāmatu azotē”
Mēs esam tik dažādas, taču mūs vieno mīlestība uz grāmatām. Reizi mēnesī mēs satiekamies un pavadām vakaru pie tējas tases, daloties iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja vēlies pievienoties klubiņam, raksti uz sp@sievietespasaule.lv!

Dalīties.

Atstāt Ziņu