Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Astoņi mēneši pavadīti a la mexicana

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Eva Mauriņa gandrīz astoņus mēnešus dzīvoja Pueblā, kas skaitās Meksikas drošākais štats, divu stundu brauciena attālumā no Mehiko. Uz Meksiku viņa devās praksē, strādāja Austrijas firmā, kas piedāvā inženieru pakalpojumus cementa ražotnēm. Eva tur bija vienīgā meitene ofisā. Līdz ar prakses beigām Eva atgriezās Eiropā, paņemot daļu no Meksikas sajūtām līdzi. „Vienu sapratu – Meksika ir brīnišķīga valsts ar bagātu kultūru, bet palikt tur, lai dzīvotu, es nevarētu. Atgriezties, lai ceļotu – noteikti!”- teic Eva. Lūk, viņas sajūtas un iespaidi par Meksiku!

Ātrs lēmums – doties praksē uz Meksiku!
Studēju Austrijā un studiju ietvaros bija jāpavada vismaz 5 mēneši ārzemēs praksējoties. Saņēmu e-pastā piedāvājumu praksei Meksikā un daudz nedomājot pieteicos ar domu – kā būs, būs. Veiksmīgi pārvarēju atlasi un saņēmu ziņu, ka esmu pieņemta. Protams, piekritu. Tas bija ātrs lēmums. Galvā neticama  doma- došos uz Meksiku! Kad man jautāja, cik ilgi vēlos praksēties, nedomājot teicu – 7.5 mēnešus, kas bija maximālais iespējamais laiks starp viena semestra beigām un nākamā sākumu. Vēlāk, esot jau Meksikā, reizēm iedomājos- kāpēc gan es neizvēlējos 5 vai 6 mēnešus, bet galu galā – biju priecīga, ka pieņēmu šo izaicinājumu.

Citāts: „Atceros, ka, kāpjot ārā no lidmašīnas, pie tās stāvēja armijnieki ar M4A1 rokās. Tajā brīdi es domāju- Eva, kur tu esi nonākusi…”

Aizbraukt prom nebija grūti, jo zināju, ka tas ir uz noteiktu laiku un ka pēc tam atgriezīšos Eiropā. Biju saviļņota, jo galu galā Meksika atrodas otrā pasaules malā, un vienīgais, kas man saistījās ar šo valsti bija tipiskie stereotipi- tequila un sombreros. Grūtāk bija maniem vecākiem- palaist mani vienu uz Meksiku, redzot avīžu rakstus, kur raksta tik par narkokarteļu kariem un slaktiņiem Meksikas ziemeļos. Atceros, ka, kāpjot ārā no lidmašīnas, pie tās stāvēja armijnieki ar M4A1 rokās. Tajā brīdi es domāju- Eva, kur tu esi nonākusi… Pirmās nedēļas arī policisti uz ielām ar lieliem ieročiem nelika man justies drošāk, tieši otrādi.

Pārsteigums- Pueblā dzīvo vēl trīs latvietes!
Es dzīvoju viena pati apartamentā, kas bija lieliski tādā ziņā, ka varēju plānot savu laiku un dienas ritmu pēc savām sajūtām.  Nolaižoties Pueblas lidostā, domāju – es noteikti esmu pirmā latviete šajā pilsētā. Kā izrādās- nekā! Priekšā bija jau trīs latviešu zeltenes. Tad nu mēs ik pa laikam satikāmies, devāmies kopīgos izbraucienos utt. Uzskatu, ka esot tik tālu no mājām, pilnīgi svešā kultūrā, tikšanās ar savējiem bija ļoti vērtīga – sajūta, ka neesi viens, runāt savā valodā, svinēt Jāņus kopā. Meitenes un firma, kurā strādāju, man palīdzēja iedzīvoties un ar sadzīviskām lietām, jo sākumā spāņu valoda man tik raiti negāja.

Ikdienā praksējos Austrijas firmā A TEC – darīju visu, ko direktors uzskatīja par nepieciešamu. Biju gan grāmatvede, gan finanšu kontroliere, gan menedžementa konsultante. Tas bija izaicinājums, jo mana izglītība nebija specializēta šajās jomās, bet galu galā ar visu tiku veiksmīgi galā.

Mana ikdiena sastāvēja no darba un dejošanas nodarbībām. Brīvdienās gan parasti centos izbaudīt un iepazīt tik, cik var – vai nu ceļojot gan uz tuvākām, gan tālākām Meksikas daļām, vai dodoties uz kādiem pasākumiem, piemēram lucha libre, futbols, karnevāls. Tāpat arī neizpalika iknedēļas gājiens uz tirgu, kur sapirkos augļus kilogramiem… Man patika arī doties vienai pastaigā pa mazajām, krāsainajām Pueblas ieliņām ar fotoaparātu rokās un austiņām ausīs…

Meksikā dzīve notiek uz ielām
Meksika ir krāsaina, saulaina, piedzīvojumiem pilna. Tur vienmēr būs ko darīt, jo Meksika nekad neguļ. Meksikā ir viss – paradīzes pludmales, tuksneši, miljonu pilsētas, mazi ciematiņi, meži, vulkāni. Apbrīnojami skaista valsts! Valsts, kurā dzīve notiek uz ielām. Skan mūzika, teātri, dejas, ielas pilnas ar cilvēkiem, uz katra stūra var nopirkt ēdienus, dzērienus, Ziemassvētku rotājumus un drēbju pakaramos. Es devos uz Meksiku pa taisno no Somijas ziemas. Tās bija izmaiņas par 180 grādiem- no auksta uz karsta, janvārī tumšs paliek tik 19:00, no melnbalta uz varavīksnes krāsām, no noslēgtiem cilvēkiem uz nedalītu uzmanību.

Citāts: „Kad izstāstīju savam 1.55m garajam kolēģim ar melnām kļošām, rozā kreklu, un melniem, ar želeju sataisītiem matiem, ka man ir arī garākas draudzenes Latvijā, viņš tik izdvesa: „Increíble[1]!”

Puebla atrodas Meksikas vidienē, līdz ar to Pueblas štatā dzīvo salīdzinoši daudz pirmiedzīvotāju pēcteči. Meksikāņi, kuru asinis nav sajaukušās ar spāņu kolonistu, mani pārsteidza ar savu īso augumu (1.40-1.50m), garajām, melnajām bizēm vai kuplajām ūsām, tradicionālām, ziediem izšūtam kleitām vai sombrero galvā. Arī pārējie bija augumā īsi, es tiešām jutos ļoti gara ar savu 1.73m. Ofisā tikai mans īru boss un viens meksikānis bija augumā garāki par mani. Kad izstāstīju savam 1.55m garajam kolēģim ar melnām kļošām, rozā kreklu, un melniem, ar želeju sataisītiem matiem, ka man ir arī garākas draudzenes Latvijā, viņš tik izdvesa: „Increíble[2]!”

Ātri vien pamanīju, cik daudz bērnu ir Meksikā. Padsmitgadīgas mammas ar mazuļiem, ģimenes ar 3, 8 vai 11 bērniem. To noteikti nevar novērot Eiropā. Par populācijas izmiršanu Meksikai noteikti nav jāuztraucas.

Meksikāņi ir ļoti draudzīgi
Biju gaidījusi, ka man tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Bet ne to, ka tik daudz. Eiropietis Meksikā ir augstu vērtēts – viens draugs pat atzina, ka meksikāņi uzskata mūs, eiropiešus, par augstāku klasi. Meksikāņi bija ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi un ieinteresēti iepazīties ar mani, kā arī uzzināt vairāk par Eiropu, Latviju. Diemžēl populācijas neizglītotākajai pusei (tie, kas strādā būvlaukumos, ceļa būvē, vai nestrādā nekur) bija arī jāizceļas ar saviem gudrajiem komentāriem. Kā jau teicu, ātri vien atradu sava veida risinājumu – izejot no mājas, austiņas ausīs un mūzika… Protams, eiropietis arī asociējas ar naudu. Tāpēc ikviens taxi, kas brauca man garām pīpināja, ikviena tirgotāja tirdziņā man sauca no muguras: „Güera, güera![3]

Iespaidi par veselības aprūpi un sadzīves apstākļiem
Par laimi, problēmas ar veselību man nebija. Mana iepazīšanās ar meksikāņu virtuvi notika lēnām, kā arī roku dezinfektors bija pirmā lieta, ko nopirku ierodoties. Cik novēroju, tad tie, kas ir maksātspējīgi, var tikt pie patiešām labas veselības aprūpes, bet tiem, kam līdzekļu nav, pieejamā veselības aprūpe ir limitēta. Viena drauga tētim bija sirdstrieka, aizveda uz slimnīcu, ārsti saka, ka beiguši maiņu un operēs no rīta. Kamēr cilvēks mirst nost! Tad nu caur pazīšanos un par lielu naudas summu citā slimnīcā izoperēja tajā pašā vakarā.

Es dzīvoju firmas izvēlētā apartamentā labā rajonā, līdz ar to man problēmas ar dzīvošanas apstākļiem nebija. Tik fakts, ka nekur nav radiatoru, lika man janvāri gulēt zem divām segām. Bet tajā pašā laikā redzēju arī, kā dzīvo citi. Iedomājieties, kā ir mazgāt veļu akmens izlietnē…

Mīlu meksikāņu virtuvi!
Iepirkšanās stipri atšķiras lielveikalos un tirdziņos. Sākumā gāju iepirkties uz lielveikalu, kur var nopirkt visu, bet cenas ir daudz augstākas un augļi, dārzeņi mazāk dabīgi. Pēc neilga laika sapratu, ka doties uz tirdziņu ir daudz interesantāk un lētāk. Mācījos kaulēties, nogaršoju visus iespējamos augļus, gāju garām letēm ar beigtām vistām, kurām kakli karājas pāri malai… Es reti gatavoju mājās, pārsvarā ēdu restorāniņos, lai izbaudītu Meksikas labumus. Bija daudz pārpratumu, pārsteigumu, bet vienu gan varu teikt – es mīlu meksikāņu virtuvi. Sākumā izvairījos no čili, jo biju dzirdējusi stāstus par gastrītu un gulēšanu slimnīcām, kā arī nebeidzamās kuņģa čūlas zāļu reklāmas TV mani neiedrošināja. Bet pamazām, pamazām es saradināju sevi ar čili, un nu tā ir neatņemama sastāvdaļa manā virtuvē. Čili bija visur- saldējumā, alū, ar augļiem… Kā interesantākos ēdienus varu minēt mole poblana, kas ir mērce, kuras sastāvā ir šokolāde, daudz dažādi čili, rieksti, tomāti utt… Vai arī chile en nogada – čili pipars, pildīts ar gaļu, baltā valriekstu mērcē, rotāts ar sarkanām granātābolu sēklām un zaļu pētersīli, simbolizējot Meksikas karogu.

Muļķīgākie stereotipi par Meksiku un meksikāņiem
Hehe, meksikāņi smejas, ka eiropieši paši izgudrojuši to, ka tequila jādzer nolaizot sāli no rokas un tad uzkožot laimu. Neviens meksikānis tā nedara – daži vienīgi pirms tequilas glāzes iekožas laima citronā, uz kura jau uzkaisīts sāls. Tāpat arī kovboji pa ielām nejāj, viņi sastopami rančo. Tiesa gan, dažāda veida cepures bija ļoti bieži manāmas. Pārējie stereotipi laikam gan vairāk vai mazāk patiesi – mazliet slinki, ēd tikai meksikāņu ēdienus, sapņo par ASV vīzu, kaut arī ar angļu valodu ir kā ir…

Citāts: „Meksikāņi ir ļoti emocionāli un karstasinīgi. Kā izrādās, Meksikā ir likums – ja attiecības ir ilgušas vairāk kā 5 gadus un kāds tās pārtrauc, tad otra puse var iesūdzēt vainīgo tiesā par laika izšķiešanu. Vai nav meksikāņu seriāls?”

Salīdzinot īsto Meksiku ar meksikāņu seriāliem, jāsaka, ka daļa taisnības noteikti ir. Maza daļa meksikāņu dzīvo tik greznās mājās un tik pārticīgu dzīvi kā seriālos, bet tik un tā lieli rančo ar plantācijām, stipras ģimenes saites, reliģiskums, politiskās spēlītes, krāšņas svinības, mājas ar iekšpagalmiem un serenādes ir daļa Meksikas. Domāju, ka nav tādi attiecību mudžekļi kā seriālos, bet kaislības gan noteikti. Meksikāņi ir ļoti emocionāli un karstasinīgi. Kā izrādās, Meksikā ir likums – ja attiecības ir ilgušas vairāk kā 5 gadus un kāds tās pārtrauc, tad otra puse var iesūdzēt vainīgo tiesā par laika izšķiešanu. Vai nav meksikāņu seriāls?

Lietas, kuras bija grūtāk pieņemt
Pirmajās dienās bija jāpierod pie tā, ka “ahorita” jeb “tagad, tūliņ” nozīmē, ka kaut kas tiks darīts tuvāko 15 minūšu līdz divu stundu laikā. Līdzīgi, publiskais transports strādāja sekojoši: piecu minūšu laikā var pienākt n-tie autobusi, pēc tam vienu stundu vari gaidīt un nesagaidīt neko.

Meksikā visi ēdieni ir ar gaļu, kas man ne pārāk gāja pie sirds. Ja saki viesmīlim, ka esi veģetārietis, Tev piedāvās vistu.. pēc Tava NO NO, Tev piedāvās zivis, atkal NO NO.. Nu tad olas?

Ja es būtu bijusi Meksikā attiecību dēļ, tad noteikti būtu bijis grūti pieņemt to, ka vīrieši līdz pat 30 gadiem ir gatavi dzīvot pie savas ģimenes. Kā dzirdēju no draudzenēm,  meksikāņu vīrieši nesaprot, kāpēc gan lai kopā ar draudzeni vai pat sievu meklētu savu apartamentu, ja abi var dzīvot vecāku mājās.

Meksikāņu vīrieši –džentlmeņi un romantiķi
Vienmēr atvērs durvis, pienesīs krēslu. Man šķiet, ka patstāvīgajām eiropietēm tas varētu būt pa daudz. Vismaz man reizēm galvā bija doma, ka es taču pati varu to izdarīt! Piemēram, mani uzaicināja uz izlaiduma balli, lai es izbaudītu izlaidumu a la mexicana[4]un pamācītos dejot salsu. Tad nu noteiktajā laikā eju ārā pa mājas durvīm un puisis jau izkāpis no mašīnas gaida, lai atvērtu man mašīnas durvis. Braucot mašīnā es biju izlikusi roku pa logu ārā, bet viņš to neredzēja un sāka taisīt logu ciet, iespiežot man pirkstus. Nekas traks taču nenotika, bet viņš to ļoti pārdzīvoja un divas minūtes man atvainojās! Es noteikti nesaku, kas tas ir slikti, bet tas ir kas tāds, pie kā Eiropas sievietes nav pieradušas. Kad jautāju, kāpēc viņi to visu dara, atbilde bija- ar meksikāņu meitenēm savādāk nevar- ja viņām neatvērs mašīnas durvis, viņas dusmīgas stāvēs…

Citāts: „Kad es teicu, ka Eiropā gan tā nenotiek, ka lielākoties puiši dāvina ziedus meitenēm uz svētkiem, tad viņš izbrīnīts man nopietni vaicāja: “Kāpēc? Jums Eiropā puķes nav?””

Meksikāņu vīrieši ir romantiķi. Reiz, kad sēdēju parkā uz soliņa un lasīju grāmatu, pie manis pienāca puisis un jautāja vai varam parunāties, lai viņš patrenētu savu angļu valodu. Mūsu saruna izvērtās diezgan interesanta. Pēc tam, kad viņš man izstāstīja, ka februārī izšķīries no savas draudzenes, aizsākās runa par puķēm, serenādēm un mīkstajiem lācīšiem. Vai spēj iedomāties, ka liela daļa meksikāņu  puišu savām meitenēm dāvina ziedus apmēram 2 reizes nedēļā? Papildus tam -konfekšu kastes vai mīkstie lācīši..  Un viņš pat esot reiz dziedājis serenādi savai meitenei zem balkona mariači[5] pavadījumā. Redz, izrādās serenādes nedzied tikai meksikāņu seriālos… Un kad es pārsteigta jautāju, vai viņš zina citus puišus, kas dara tāpat, viņš atbildēja JĀ. Kad es teicu, ka Eiropā gan tā nenotiek, ka lielākoties puiši dāvina ziedus meitenēm uz svētkiem, tad viņš izbrīnīts man nopietni vaicāja: “Kāpēc? Jums Eiropā puķes nav?”

Taču jārēķinās, ka viņiem ir ļoti stipras ģimenes saites. Daudzi meksikāņu vīrieši varētu visu mūžu dzīvot savas mātes azotē. Bieži vien pāris, kurš ir jau attiecībās vairākus gadus, dzīvo atsevišķi, un daudzas tikšanās notiek moteļos vai tā saucamajos automoteļos.

Visreliģiozākā valsts pasaulē
Meksika skaitās visreliģiozākā valsts pasaulē, un Puebla ir visticīgākais štats Meksikā. It sevišķi Cholula, Pueblas piepilsēta, kurā es dzīvoju, ir slavena ar savām 365 baznīcām – pa vienai katrai dienai. Jā, cilvēki ir reliģiozi, jaunieši daudz vairāk kā Eiropā apmeklē baznīcas, un pat katrā autobusā būs Guadalupes bildīte un kādas rindiņas no Bībeles. Dzirdēju gan viedokļus, ka dažiem reliģija ir kā maska, lai slēptu sānsoļus,  krāpšanas utt.

Cilvēku dzīvesprieks ir neaprakstāms! Viņi prot priecāties un svinēt!
Es izbaudīju Meksikas atmosfēru – saulaina diena, es eju pa vienmuļu ieliņu, uz kuras sarindojušās zilas, zaļas un oranžas mājas… Tad nogriežos un uznāku uz lielākas ielas, kur skan mūzika, darbojās un atpūšas smaidīgi meksikāņi. Cilvēku dzīvesprieks, neskatoties uz materiālo stāvokli, ir neaprakstāms. Apsēžos mazā restorāniņā, pasūtu svaigi spiestu zemeņu/apelsīnu sulu, glāzi margaritas un manas mīļās enchiladas…

No otras puses, lielā, un ne vienmēr pieklājīgā uzmanība man negāja pie sirds… Bet, ja kāda vēlas īsā laikā uzlabot savu pašnovērtējumu, jādodas uz Meksiku.

Vēl esot Eiropā, vienmēr dzirdēju meksikāņus sakām, ka Meksika ir vislabākā valsts pasaulē, ka viņi noteikti vēlas atgriezties kādu dienu tur utt. Ierodoties Meksikā, šis patriotisms bija izteikti jūtams un redzams un mani patīkami pārsteidza. Visur meksikāņu karogi, cilvēki staigā apģērbā ar Meksikas simboliku, mīl savu ēdienu, rīko iespaidīgas svinības par godu Meksikas neatkarības atgūšanai un ir lepni par to, ka ir meksikāņi. Mums būtu ko mācīties.

Svinības Meksikā ir ļoti vērienīgas. Mani pārsteidza tā saucamā quinciniera jeb meiteņu 15 gadu svinības, kas norāda uz prestižu un kuru laikā ģimene tā teikt prezentē savu meitu sabiedrībai. Jubilārēm mugurā tādas kleitas kā kāzās, no muguras kaisa rožlapiņas un viesu skaits variē – 100 cilvēku skaitās normāli, bet arī par 300 viesiem nebrīnīsies-, jo tiek aicināti visi, un visi ņem līdzi citus… Pie tam var noīrēt „kavalierus” jeb puišu grupu, kuri visu svinību dienu pavada meitu, kā arī iestudē kopā ar viņu deju priekšnesumu, kas tiek atrādīts viesiem…

Jā, meksikāņi i ļoti viesmīlīgi. Ieejot jebkurā mājā, dzirdēsi „Mi casa es tu casa”[6] un viņi to tiešām tā arī domā. Es iesaku ikvienam, kam ir iespēja aizceļot uz Meksiku, izmantot to. Meksika ir tik krāšņa un bagāta valsts, ka jebkurš atradīs tur ko tādu, kas paliks sirdī!

Nobeigumā iesaku ēst vairāk čili – lai mēs, latvieši, būtu mazliet smaidīgāki, dzīvespriecīgāki un veselāki. Ir pierādīts, ka čili novērš vēža attīstību, veicina vielmaiņu un dara visādus citādus brīnumus!



[1] Neticami!

[2] Neticami!

[3] Baltā meitene, baltā meitene!

[4] Meksikāņu stilā

[5] Tipiski meksikāņu muzikanti

[6] Manas mājas ir tavas mājas

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu