Asaras, mīla un iedvesma. Paldies aizkustinošākajiem blogiem!

Paldies visām mūsu lasītājām, kas blogo! Jūs iedvesmojat, liekat pasmaidīt, arī noritēt kādai asarai- jūs pierakstāt dzīves lappuses, tādas, kādas tās ir, un ļaujat citām rast ko atpazīstamu, ko mierinošu un spēcinošu- kā balzāmu dvēselei. Paldies!

Turpmāk katru mēnesi izcelsim lasītākos un īpašākos blogu ierakstus, kas veikti iepriekšējā mēnesī. Šoreiz mēs gribam teikt siltu paldies aizkustinošākajiem augusta blogu ierakstiem:

Paldies Zanei
…par drosmi izkratīt sirdi, aprakstot savu sāpīgo dzīves lappusi. Paldies par doto iespēju citām ielūkoties tās ‘otras sievietes’- mīļākās- domās un sirdī, un varbūt kādai arī rast sev virtuālu „bēdu māsu”.
„Bez liriska ievada un tēlaini aizplīvurotiem tekstiem – būt mīļākajai ir darbs. Smags darbs. Pašas pieņemts, ne uzspiests, un tāds, no kura var atteikties pat 30 likumīgās dienas neatstrādājot un glīti nenoformējot iesniegumu ar lūgumu atbrīvot no pienākumiem. (..) Precētais vīrietis tevi izdzer kā vēsas limonādes krūzi. Glāzi pēc glāzes, malku pēc malka, līdz Tu sāc saprast, ka tevis palicis tikai puse, tikai ceturtdaļa, tikai glāze, tikai viens brīdinošs malks….”

„Ko es darītu, ja manā dzīvē negaidīti uzrastos strīpiņa, kuras patiesumu apzīmogotu arī vizīte ārsta kabinetā? Kā es rīkotos? Un, pats svarīgākais, kā rīkotos viņš? Noliktu uz galda banknoti, aizlaistos, novērstos, akceptētu to kā apzinātu izvēli vai nedrošu avantūru, izliktos, ka tā ir tikai mana problēma, nobītos, priecātos – kā? Tomēr dziļi sirdī jau zinu, ka tas apliecinājums neesošai strīpiņai, kas pie manis ieradīsies pēc dažām minūtēm, stundām vai rīt, man aiztaupīs krietnu rūgtuma, sāpju un vilšanās biķeri. Un šoreiz tā ir daudzkārt labāk.”

Paldies Aksaulei
…par to, ka uzrakstīji par daudzu jo daudzu latviešu ģimeņu šī brīža „sāpi” un atgādināji, ka ne vienmēr viss ir zelts, kas spīd, proti, darbs ārzemēs ne vienmēr nozīmē labāku dzīvi, tas nozīmē arī attiecības no attāluma un zaudējuma sāpes.
„Apkārtējie arī īsti mani nesaprot, visiem liekas, ja vīrs strādā ārzemēs, tad mums tagad zelta dzīve sākusies un ko tad es vēl varot gribēt, man tak viss ok. Tikai viņi nepadomā, ko mums tas prasa un arī tas liek sirsniņai iesāpēties.”

„Nedēļa iesākās ar to, ka uzzināju par draudzenes nelaimi. Arī viņai vīrs strādāja ārzemēs…tieši tā, strādāja. Viņš pagājušajā nedēļā aizgāja bojā, tālu prom no savām mājām un ģimenes. Tas mani tik ļoti iedragāja. Es vēlreiz un vēlreiz sapratu, ka šādi dzīvot nevar un gribu būt kopā ar savu vīru ikdienas, nevis nedēļu ik pa 3 mēnešiem.”

Paldies Guntai Leonai
…par atgādinājumu, ka mūs uzaudzinājuši un mūsu uzskatus un vērtības veidojuši ne tikai vecāki, bet arī skolotāji.
„Mazliet apskatījām jauno klases audzinātāju. Tā apjausma, ka mums nenovērtējami paveicies, nāca pēc gadiem. Pēc gadiem, kad skolas laiks jau aiz muguras.(..)Kas mūs veda nakts pārgājienā, lai klausītos lakstīgalas? Kārlis. Kas iedrošināja, nomierināja? Kārlis.”

Paldies Misis
…par to, ka kas mūs mudināja padomāt par līdzcilvēkiem un laimi un atsaukt atmiņā iemīlēšanās sajūtu
„Vai saproti cik nozīmīgi ir cilvēki Tev blakus ?
Cik brīnišķīgu sajūtu gūsti, kad Tev apkārt ir laimīgi cilvēki, kas Tevi mīl tādu kāda esi ?
Padomā par to. :)”

„Tajos jaukajos brīžos es tiešām nezinu cik ir pulkstenis un kāds ir datums nedz arī vai ir jau vēls vai gaišs, jo, tajos brīžos man tas ir vienalga …
Vai esmu iemīlējusies ? Jā, un Tu nevari iedomāties cik ļoti … ”

„labāk mīlēt nekā būt lepnai.”

Paldies Ludmilai
…par trauslo stāstu, ko esat uzbūrusi. Mīlestība- tik maiga kā rožlapiņas, taču tik sāpīgi dzeloša kā ass ērkšķis..tik daudzām tā iepazīta un zināma tieši tāda.
„Tavs skūpsts, Slapjdraņķi, ir… mitrs. Nu gluži, kā Viņa lūpas, kad es tās skūpstu un… aizmirstos Mīlestībā. Un nevēlos pamosties šajā pasaulē. Es vēlos būt prom, prom no visa… tikai Viņa rokās.”

Paldies Agneschkai
…par emocionāli spēcīgo atzīšanos, kurā mierinājumu un atbalstu varēja smelties arī citas „Solveigas”- stipras un gudras, bet tai pat laikā trauslas un ļoti ievainojamas sievietes.
„…šis ir gadsimts, kad gudra sieviete neļauj ar sevi tā izrīkoties. Viņa zina, ka ir pelnījusi ko vairāk. Un esmu gudra sieviete. Es neesmu Solveiga! Es negaidīšu! Es zinu, reiz es tā teicu… Un… Alojos. Tāpat kā ļoti daudzas citas… nepavisam ne dumjas sievietes. Ha! pasaule ir pilna ar stulbām un līdz nelabumam naivām Solveigām. Tikai neviena to labprātīgi neatzīst.”

Vislielāko paldies vēlamies teikt Agneschkai par bloga ierakstu „Tētim dzimšanas dienā”!
Tev, Agneschka, esam sarūpējušas nelielu dāvaniņu. Par tās nodošanu sazināsimies ar Tevi personīgi!
Paldies Tev par iespēju ielūkoties bērna dvēselītē. Paldies par skumji aizkustinošo atgādinājumu vecākiem – mīlēt savus bērnus un ieklausīties viņos:
„Tētis atnāks šodien. Tētis dzīvo citur, bet Saša šeit, kopā ar mammu. Saša ļoti, ļoti mīl mammu. Un ļoti, ļoti mīl arī tēti. Tikai viņi viens otru vairs nemīl. Tā vismaz saka onkulis Fedja. Bet Saša jau šito nesaprotot. Saša tādai saprašanai vēl esot par mazu. Tā vismaz teica Fedja. Saša nezina kā tur īsti ir ar to mīlēšanu vai nemīlēšanu, saprašanu vai nesaprašanu. Viņš tikai zina to, ka reizēm, par to visu domājot, viņam gribas gauži raudāt.”