Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Ar ‘sausām kājām’ caur nepatīkamām situācijām

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šis nebūs stāsts par to, kā sakārtot savas domas, izvairīties no drūmuma un rudens pelēcībā ienest savā dzīvē krāsas. Šoreiz par to, kā dažas nepatīkamas situācijas pagriezt sev labvēlīgā gaisotnē. Šādas iemaņas noder ikvienā dzīves situācijā. Praksē vairākus paņēmienus trenēsimies zibenskursos “Pārliecinoša uzstāšanās”, bet dažus no tiem varat izmēģināt jau šodien. Nekādu psihologu padomu, nekādas teorijas, viss izdzīvots uz savas ādas.

Mazliet negaidītas ironijas
Tas sākās universitātē, kad lekcijā runājām par argumentācijas veidiem. Viens no tiem tika skaidrots kā uzbrūkošs, nelietišķs un agresīvs, bet ļoti iedarbīgs. Un tiešām, uzdrošinies pārsteigt savu pretinieku ar negaidītu atbildi un tu gūsi uzvaru. Manuprāt, visspilgtāk šo metodi uzstājoties pielieto Aivars Lembergs. Neesmu redzējusi nevienu interviju, kurā viņš uz kādu sev nepatīkamu jautājumu nebūtu atbildējis pārsteidzoši, negaidīti, ironizējot vai vienkārši pasmejoties. Un kāpēc lai tā nedarītu arī mēs?

Kad kārtējo reizi kāda no paziņām sāk sūdzēties par savu vīru/draudzeni/paziņu/kaimiņieni, sapratu, ka nevēlos to dzirdēt tādos kvantumos, turklāt es sāku aizdomāties, ka citā kompānijā viņa noteikti klačojas arī par mani. Paziņa ir sieviete ap trīsdesmit, bet allaž ar kaut ko neapmierināta. Šoreiz viņa nav varējusi saprast, kā skolas laika draudzene var flirtēt ar visiem pēc kārtas, kaut pašai vīrs pie sāniem un divi bērni. Todien man bija labs garastāvoklis un nekādas vēlēšanās turpināt šo sarunu, kas virzījās vienos vārtos. Un tad viņa cēli paziņo: “Bet tu, iedomājies, viņa jau nemaz nav tik skaista!” Uz ko es, neapdomājot, atbildu: “Nu labi, ka tu mums tāda perfekta!” Klusums. Manī ir tā sajūta, kas bērnībā, kad nezāles vietā izrauta mammas īpaši stādītā puķe, īsti nezinu, ko teikt, kā rīkoties. “Nē, nu, es jau neko, vienam patīk māte, otram meita,” viņa zibenīgi nosaka un maina sarunas tēmu. No tā laika citus manā klātbūtnē viņa aprunā reti. Tiesa, tiekamies arī daudz retāk. Nožēla? Nē! Padomā arī tu, vai daļa tavu paziņu tevi vairāk neapgrūtina kā iepriecina. Varbūt dažreiz der tiem parādīt savu patieso nostāju. Līdzīgi var pielietot arī šādus teikumus: “Kā tu to visu vari atcerēties, nekad nevienu personāžu neesi sajaukusi? Man nemaz nav jāskatās meksikāņu seriāli, atliek tikai paklausīties tavos stāstos. Labi, ka es esmu “latviete parastā”, kas zina ko par mani citādi varētu sastāstīt. Es klausos un brīnos, vai ir kāds cilvēks par kuru tu neko nezini?”

Samulsināt oponentu ar velkošo ‘un?’
Taču mans visbiežāk pielietotais paņēmiens ir jautājuma “Un?” uzdošana tādā velkošā un jautājošā tonī. Šis ir viens no nekaitīgākajiem paņēmieniem, bet allaž ļoti iedarbīgs. Kārtējo reizi ģimenes lokā sarunas noved pie politikas. Kāds vienmēr aizsviļas, aizstāvot savu viedokli. Šķiet rāmā ģimenes idille pēkšņi pārvērtusies kaujas laukā un uzvarēs tas, kam skaļāka vai uzstājīgāka balss. Tā nu viens no radiniekiem ar putām uz lūpām skaidro savu nostāju: “Saproti, ka viņi reāli tāpēc arī ir nepieciešami. Tas ir tikai laika jautājums.” Tālāk man vajadzēja argumentēt, kādēļ es tā nedomāju, bet vēlā vakara stunda un dzirkstošais vīns bija darījis savu. Viss, ko varēju pār savām lūpām pārdabūt bija vien jautājošs: “Un?” Mans oponents apstulba. “Kā un? Es taču tev saku, ka tas ir tikai laika jautājums.” “Nu, jā. Un?” “Ai, neko. Labāk pacelsim glāzes par jubilāru!” Tā nu es izspruku sveikā. Arī citās situācijās, kad kāds ko mēģina pierādīt, izmantoju šo frāzi. Tas tiešām pretinieku “noliek uz lāpstiņām”, bet galvenais – neaizvaino. Turklāt nereti par negaidīto sarunas pavērsienu jāsmejas abiem. Turklāt smaidīt ir ļoti veselīgi.

Es taču esmu lieliska!
Šobrīd, lai smaidītu, man efektīva šķiet īpaši pozitīvā domāšana. Par īpaši pozitīvo to saucu tādēļ, ka tās mērķis ir vēl vairāk pastiprināt to, kas ir labs jebkurā situācijā. Ar mani tas sākās studiju gados, kad ar kursabiedreni bijām uz milzīga pozitīvisma viļņa. Ikreiz, kad saņēmām labu atzīmi, visai skaļā balsī apspriedām, ka mēs taču esam vislabākās / visforšākas utt. Jau toreiz to teicām caur smiekliem, apzināti ceļot savu pašnovērtējumu ar labiem vārdiem. Kad kāds devās mājup kopā ar mums, allaž atgādinājām, ka tas taču ir tik pašsaprotami, jo mēs taču esam tik populāras. Vienmēr ko tādu pasakot, vērojām cilvēku sejas un bezgala smējāmies. Šodien varu likt galvu ķīlā, ka lielākā daļa mūs uzskatīja par iedomīgām, bet mums tā bija spēle, kas tiešām palīdzēja celt pašapziņu. Tādēļ arī šodien, kad vien atceros, mēģinu par sevi teikt labus vārdus, tieši pirmajā personā – ES! Protams, arvien vairāk ir jāsaprot, kuru cilvēku klātbūtnē var atļauties šādu pašapziņas celšanas kampaņu, bet tā noteikti ir iedarbīga. Pamēģini! Kad vīrs paslavē tavas vakariņas skaļi pasaki – ES taču esmu superīga pavāre! Kad draudzene uzslavē tavu jauno apģērbu, pasaki paldies un – ko tu smukam padarīsi! Kad darbā esi atrisinājusi sarežģītu lietu – ES taču esmu ziķeris! Galvenais ar smaidu un pārliecību.

Kā tikt galā ar nevajadzīgo padomu devējiem
Ir daudzas lietas, kas mani kaitina. Visātrāk to izdarīt ar it kā labi domātiem padomiem, kas vairāk izklausās pēc uzstājības vai norādīšanas kā labāk dzīvot. Parasti tādus komentārus man nākas dzirdēt no sievietēm mūža otrajā pusē, kam joprojām patīk citus pamācīt. Dari tā un šitā. “Šajā stūrī tev vēl jāiestāda tulpītes, bet to ābeli noteikti tev nevajag, met ēnu logiem un āboli arī tev pietiek. Te tev virtuvē vajag plauktiņu, lai nav lupatiņas jākarina uz izlietnes malas…” Un tā tas notiek ikreiz, kad satiekamies. Teksti atkārtojas biežāk, uzstājīgāk un nebūt ne rekomendējošā tonī. Man, lepnai kurzemniecei, pašai sava galva uz pleciem, tomēr mamma mācījusi arī citus cilvēkus cienīt. Bet katru reizi, kad ko tādu dzirdu, pati sāku burkšķēt. Iestājās tāds kā izmisums, negribas cilvēku aizvainot, bet klausīties vairs nespēju. Līdz kādā siltā vasaras dienā pusstundas laikā biju saņēmusi vismaz desmit norādes par darāmajiem darbiem: “Nē, tur tev jāstāda krūmi priekšā, lai putekļi nenāk sētā!” un vadzis lūza. Es pavisam mierīgā, aicinoša un smaidīgā balsī ieteicos: “Labi, tad tu nākamnedēļ atved stādus un palīdzēsi man iestādīt.” Klusums, smaids un pēkšņi uzstājīgais tonis kļūst maigs un atvērts. “Nē, nu es jau tikai tā. Gan jau ar laiku, visu jau nevar uzreiz izdarīt!” Un, mīļās dāmas, ticiet vai nē, bet šī bija pēdējā reize, kad saņēmu šādas norādes kā un kas man jādara. Bet dāma nebūt neapvainojās.

Vienmēr – ar smaidu!
Vēl kāds veids, ko pielietoju ikdienā ir kino citāti. Šeit gan jābūt pārliecinātai, ka tavs pretinieks arī zina slavenākās latviešu filmas. Reizēs, kad kāds apgalvo, ka persona X ir tāda un tāda, atbildu “Tu saki?” dažreiz piemetinot, ka tā teiktu dullā Paulīne. Kad divi kungi par ko strīdas, ja labs noskaņojums, komentēju šādi: “Jūs jau kā Boņuks ar draugu ar gailīšiem mērāties – pastīpi, nepastīpu!” Kad kāds piktā tonī prasa, vai varu ko izdarīt, vai esmu izdarījusi, atbildu: “Nemūžam, runčuk.” Smaids garantēts vienmēr.

Protams, ka dažas no manis piedāvātajām atbildēm var aizvainot, tādēļ tās jāsaka bez jebkāda aizvainojuma un ar smaidu sejā. Es vēl mācos. Un izskatās, ka līdz ar mani mācās arī mans vīrs. Kādā dienā dabūju tādu prettriecienu, ka pat apjuku. Tā bija kārtējā reize, kad viņš (protams, manuprāt) bija izdarījis ko ne tā. Aizvainotā tonī šoreiz runāju es. Stāstu viņam kā tā var, cik reizes esmu jau teikusi, lai tā nedara un viņš vienalga dara, vai nevar mazliet padomāt pirms rīkojas. Uz ko vīrs cenšas reaģēt kā īstam stiprā dzimuma cilvēkam pieklājas, attaisnojoties. Tas manas asinis uzkurina vēl vairāk. Līdz emocijās, kas ir pa vidu izmisumam un dusmām, viņam uzsaucu: “Nu, Irbe!” bet viņš pilnīgā mierā atbild: “Un? Pati tāda!” Kādas tur vairs dusmas. Dots devējam atdodas. Mana seja atplaukst smaidā. Arī vīrs smaida. Bet pats galvenais, strīds ir beidzies nekļūstot par apvainojumu lavīnu.

Mīļās dāmas, lai jums izdodas izlaipot starp rudens lapām un drūmajām situācijām ar sausām kājām!

Dalīties.

Atstāt Ziņu