Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Ar humoru par mums pašiem – Gūtenmorgens

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Novembrī, kā jau Latvijas dzimšanas dienas mēnesī, grāmatu klubiņā bijām nolēmušas lasīt kaut ko no Latvijas jaunāko laiku literatūras. Par gana interesantu lasāmvielu atzinām Māra Bērziņa īsprozas krājumu „Gūtenmorgens”, ko laidis klajā apgāds „Mansards”.

Te arī grāmatu klubiņa dalībnieču vērtējums par šo darbu!

 

INESE KUŠĶE: Bērziņa safantazētais, rūpīgāk pārdomājot, atrodams mūsu ikdienā
Māris Bērziņš ir 50 gadus vecs / jauns (pasvītrot, jūsuprāt, pareizo) rakstnieks, kurš daiļdarbu sacerēšanai nopietni pievērsies 40 gadu vecumā, varbūt tieši tādā – visnotaļ skaistā – veidā atrisinot 40-gadnieka krīzi. Mācījies ekonomiku, viņš, kā pats kādā intervijā uzsvēris, labi darbojas priekšnieku amatos. Bijis, piemēram, Kultūrkapitāla fonda un Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatora direktors.
Mūsu uzmanības lokā nokļuvušais stāstu krājums „Gūtenmorgens” apliecina autora ciešo draudzību ar humoru, kas viņam esot raksturīga jau no skolas gadiem. Faktiski šos stāstiņus var saukt par humoreskām – tie ir īsi, asprātīgi, mazliet absurdi un, manuprāt, atklāj tādu pasaules uztveri, kurā mēs katrs varam atrast kaut ko sev tuvu un saprotamu.
Humoreskās lielākoties darbojas tēli ar pārspīlēti latviskiem uzvārdiem: Bērziņš, Kalniņš, Krūmiņš, Liepiņš. (Bērziņš ironizē pats par savu uzvārdu.) Galvenā tēla vārds Gūtenmorgens, iegūts absolūti absurdā veidā, liek atcerēties, ka ik gadu lasām avīzēs vai skatāmies TV pārraidēs par to, cik neparastus vārdus mēdz dot vecāki saviem bērniem, piemēram, 2011. gadā ir reģistrēti Trojs, Florence, Kirija Vēja, Konkords. Tas, ko safantazējis Bērziņš „Gūtenmorgenā”, rūpīgāk pārdomājot, atrodams mūsu reālajā ikdienā.
„Nepagāja gandrīz ne diena, kad Gūtenmorgens kādam neielaistu lodi ribās vai neiegrūstu dūci vēderā.” Tas viss, protams, tikai iedomās, izlādējot savas dusmas pret kādu priekšnieku, seriāla varoni vai kolēģi. Vai ar mums nav tāpat? Vai arī mēs neesam domās kādreiz kādu nošāvuši vai pakāruši?.. Daudzas humoreskas sākas ar viena teikuma variācijām: „Vienreiz Gūtenmorgens ar Kalniņu sēdēja parkā uz soliņa un dzēra alu.” Visnotaļ ierasta aina, kas labi izprotama un tuva tieši stiprā dzimuma pārstāvjiem (domāts – vīriešiem). Droši vien daudzas humoreskas vairāk uzrunā vīriešus, nevis sievietes, taču man personīgi šī grāmatiņa ļoti patika gan tās gaišā humora, gan gudrās spēlēšanās ar vārdiem dēļ.
Bez asprātībām „Gūtenmorgens” neuzspiesti piedāvā aizdomāties arī par nopietnākām lietām: karmu, dzīves jēgu, attiecībām. Aizdomāties par to, kā un kāpēc mēs dzīvojam. Palasiet „Gūtenmorgenu” un smejieties veseli!

 

RUTA ZIMNOHA: kompliments autoram par ļoti labo valodu un lielisko humora izjūtu
Guten Morgen! Guten Mooorgen! Guten Morgen!!!! Priecīgi, rotaļīgi, enerģiski, vai arī kā citādāk pateikta šī frāze sev līdzi nes laba vēlējumu. Kādam tā sniedz iedvesmu labam dienas sākumam, kādam aizbiedē skumjas, bet kādam liek sarosīties. Šķiet, ka ne jau velti grāmatas „Gutenmorgens” autors savam varonim izvēlējies šādu vārdu. Tāds viņš ir. Gutenmorgens –  reizē tik eksotisks un parasts, inteliģence un apgarotība mijas ar glupību un galēju naivumu, bravūrība ar kautrību un miermīlība ar agresivitāti, ja ne darbos, tad vismaz vārdos. Tāds viņš ir. Gutenmorgens ir apvienojis sevī visas vidējam latvietim raksturīgās īpašības, atziņas, viedokļus, tikumus un netikumus.
Lasot stāstiņus iz Gutenmorgena dzīves, reizēm nākas smieties līdz asarām, reizēm iegrimt pārdomās, jo pēkšņi galvenajā varonī vai kādā no viņa draugiem esi pamanījis pats sevi. Man kā lasītājai-„gargabalniecei”, bija mazliet grūti pierast pie stāstiņu īsuma. Dažu pat nevarēja par stāstiņiem nosaukt, drīzāk anekdote, bet domāju tiem, kam patīk īsas formas proza šī grāmata sagādās prieku.  Kompliments autoram par ļoti labo valodu un lielisko humora izjūtu. Diezgan daudzas tekstu vietas un izteicieni ir citēšanas vērti un iespējams, ka ar laiku varētu kļūt par klasiku.

 

LIENE ŠTOKA: lasot var saņemt humora devu, kas ir svarīga ikdienas skrējienā
Māra Bērziņa stāstu krājuma „Gūtenmorgens” galvenais varonis ir Gūtenmorgens. Gūtenmorgens varbūt ir nedaudz smieklīgs, bet katrā ziņā interesants personāžs. Bet katram un visiem šajā pasaulē ir sava vieta.
Stāsti savstarpēji nav saistīti un katrā no tiem ir interesantas situācijas, kuras varam saistīt ar sevi vai vismaz sev pazīstamiem cilvēkiem. Stāstu krājums jau iesākas ar aktuālu tēmu – karma. Ikdienā mēs bieži varam dzirdēt vai lasīt par to, kas ir karma, ka visas dzīvās būtnes ir atbildīgas par savu karmu — par savām rīcībām un to sekām. Stāstā „Gūtenmorgens un amnēzija” varam izlasīt par to, ka Gūtenmorgens uzskatīja, ka viņam tante trolejbusā ir pielipinājusi amnēziju. No šī stāsta varam izsecināt, cik gan ļoti cilvēki ikdienā mēdz uztvert pasauli stereotipiski. Ja nu man arī pielīp kaut kas no tā cilvēka – viņa seksuālā orientācija, vai slimība, kas patiesībā nav lipīga… Un stāsts par šaušanu, kur Gūtenmorgens savu priekšnieku ir iznīcinājis 248 reizes – arī tajā var atrast pazīstamas sajūtas, kad savās fantāzijās cilvēki izspēlē dažādas situācijas ar apkārtējiem cilvēkiem.
Lasot stāstus, nevar nepamanīt, ka katrs no tiem sākas ar vārdu „vienreiz”. Un Gūtenmorgenam ļoti patīk doties uz parku, lai iemalkotu alu.
Stāstu krājumu lasot var saņemt humora devu, kas ir svarīga ikdienas skrējienā!

 

LĪGA ROZENTĀLE: Gūtenmorgens – latviešu Čepajevs?
Māra Bērziņa radītie stāsti par Gūtenmorgenu ir īsi, smieklīgi un bieži vien arī absurdi. Gluži kā garas anekdotes. Man gribot negribot prātā nāk salīdzinājums ar anekdotēm par Čapajevu, kā arī stāstiem par Minhauzenu. Varbūt ar laiku arī Gūtenmorgens kļūs par tautā iemīļotu smieklīgu pastāstiņu varoni, kas zina.
Gūtenmorgens ir gluži kā pasaku tēls: mītiskais vidējais latvietis, kuru neviens savām acīm vēl nav redzējis. Vienkārši atrasties tieši pa vidu nav iespējams. Tāpat kā pa zelta vidusceļu nav iespējams noiet, kā to secina arī Gūtenmorgnes stāstā „Gūtenmorgens un vidus”.
Lai gan sākumā, izlasot stāstus virspusēji un uztverot tos tieši tie varētu šķist muļķīgi, tiem ir arī otrs, dziļāks slānis- tā ir ironija un zemteksti, kurus katrs lasītājs droši vien uztver caur savu prizmu. Piemēram, stāsts par to kā Gūtenmorgens aizceļo uz Vāciju un ir pilnīgā pārliecībā, ka visu rītu visi apkārtējie cilvēki runā par viņu, sveicinot Guten Morgen! Vai tad arī mēs paši bieži vien nepārspīlējam, domājot, ka visi trin mēles tikai un vienīgi par mums, tik ļoti uztraucoties, ko citi par mums padomās. Lielākoties citi cilvēki par mums domā mazāk, nekā mums pašiem šķiet.
Gūtenmorgens kā jau mītiskais vidējais latvietis paspēj itin visu- ne tikai aizceļot uz Vāciju, bet arī atvērt trešo aci, lai spētu saskatīt „patiesību” – šajā stāstā nevar nejust ironiju par šobrīd Latvijā tik populārajām ezotēriskajām mācībām.
Būtībā katrā no stāstiņiem ir savs zemteksts, tas arī padara tos tik interesantus, jo tie notver mūsdienu sabiedrības tendences un tīri sadzīviskas ainiņas.
Šādu lasāmvielu novērtēju tieši šobrīd, kad grūti izbrīvēt laiku, lai vairākas stundas no vietas varētu iegrimt kādā grāmatā. Ar šo grāmatu ir tā: varu kaut uz desmit minūtēm atvērt, izlasīt vienu stāstiņu, pasmaidīt, padomāt par ko tad tas bija un aizvērt, lai atvērtu atkal, kad būs laiks.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu