Vakardiena man bija pavisam traka, vienas dienas laikā tiku pie jauna darba, līdz ar to mainās viss ritms, roku rokā ar paniku, mēģināju izdomāt (iz-panikot), kā visu paspēt. Tā, ka īsti nepaspēju pa-satraukties, kā sākās lielā nopietnā vingrošana;.
Veselības Fabrikas durvju priekšā mani pēkšņi pārņēma panika – ārprāc, vai es esmu galīgi $%^$%, ko es šeit daru??! 2 smukas slaidas meitenes pie durvīm atgādina par šī iestādījuma darbības jomu. Bet atteikties vairs nevaru, esmu apņēmusies un “apsolījusi cilvēkiem-SP esmu teikusi jāvārdu 😀 bez tam, gribās jau ar kaut ko beidzot mainīt un uzlabot savā dzīvē, pavasaris, 32 un tā.. 🙂
Klubā gaisotne likās jauka. Es pati, protams, izironizēju un sevi visādi domās atbalstīju, kā visi skatās uz mani kā alien, bet patiesība bija tāda, ka nevienam īpaši neinteresēja, kā es izskatos 🙂 – tas, protams, ir mans 1 no 2 kompleksiem, kāpēc es neiegriežos sporta klubos 🙂
Otrs ir tās šausmīgās ritmiskās nodarbības, kurās nekad nevar izlēkāt līdzi un jūties kā, teikšu godīgi, tizlene 🙂 to laikam sauc par aerobiku.
Ienāca treneris Kaspars, viss nopietns sejā, noraustījos. Padomāju, mjā, izskatās, ka te man kā armijā liks līdz spēka izsīkumam un ar seju pret zemi un siekalas pa gaisu.
Bet atzīšos, paliku ļoti iedvesmota un pārsteigta. Kaspars mūsu sarunā minēja 2 man ļoti svarīgas lietas:
1. uz mūsu (3 meiteņu/sieviešu/censoņu) jautājumu, kas saīsināti skanēja apmēram šādi: un kas mums būs jādara? Kaspars atbildēja – jūs darīsiet to, ko kas jums patiks. hahaha, pašdarbības pulciņš 🙂
Izrādījās, ka doma ir tāda, ka mums katrai būs gara un izzinoša saruna ar Kasparu par to, kas mums patīk no aktivitātēm ( man, piemēram, patīk dejot, riteņot, peldēt) un ko vēlamies panākt. Un no tā izrietoši Kaspars mums piedāvās nodarbības.
Kaspara frāze bija (precīzi neatceros, bet domu, šķiet, noķēru): man patīk mainīt cilvēku neveiksmīgās pieredzes uz veiksmīgu. (es gandrīz apraudājos 🙂 nu bet, protams, ka tieši neveiksmīga pieredze man neļauj pārkāpt pāri sporta centru slieksnim :))
Jā, tas ir tieši tas, ko man gribās – sportot ar prieku, nevis tāpēc, ka vajag, piespiežoties. bet ar kaifu. Un man ir baigā pārliecība, ka Kaspara vadībā man tas izdosies.
2. svarīgā lieta bija tā, ka būs iespēja arī konsultēties par ēšanas paradumiem, nē, nevis diēta, bet, kā Kaspars pats teica – aizvietot vienu Kārumu ar citu Kārumu. Nu, lai dzīvot vēl joprojām ir prieks 🙂
Tā, ka nevaru sagaidīt pirmo fizisko nodarbību, esmu pacilāta! Paldies! Noteikti ziņošu!
