To, ka līdz ar Andrejdienu beidzas veļu laiks, ka šis vakars un nakts saistīta ar buršanos, zinu gadiem. Ierasti arī izsaukšu kādos smieklus, jo teikšu, ka pirmo reizi ( citas laikam par pirmo reizi sauc vienu vienīgu reizi) piedalījos Andrejdienas vakarēšanā. Vakarēšana tāda nosacīta, bet Andreju pieminējām daudz. “Zaļās zemes” autoru rakstnieku Andreju Upīti, jo pasēdējām rakstniekmājā Skrīveros. Runājām par Zaļo zemi, vairāk gan par pašiem Skrīveriem. Ne tikai baronam Siversam viens gads bija grūts, kad nomira tēvs, pats apņēma sievu un brāļiem bija jāizmaksā nauda tajā pat laikā, jo viņš palika un gribēja būt viens Siversu muižas īpašnieks.Var jau būt, ka uz viņa pārdotās zemes arī tapuši ciemata pirmssākumi. Zinu gan to, ka man ir paveicies – esmu beigusi Skrīveru skolu, kurai 140 gadu jubileja bija pirms vairākiem gadiem, bet Skrīveru pagasta 130 gadu jubileja vēl tuvojas. Skrīveru dzelzceļa stacija gan tur esot bijusi jau tad, kad nebija ne skolas, ne pagasta – jau pagāšgad tai nosvinēti 150 gadi. Mistika.
Pats Upīts arī ar to joprojām nodarbojas un kā īsts saimnieks joprojām pieskata savu īpašumu. Muzeja Inese teica, ka durvis šad tad negaidīti noklaudz un kāda glezna pati pārvietojas… Jaunībā, kad nereti muzejmājā biju viena, arī tādi neparedzēti trokšņi gadījās. Bet es jau, komjauniete toreiz, nekādām tādām mistiskām lietām neticēju. Tagad gan teicu, lai muzeja Inese vismaz pieraksta tos mistiskos atgadījumus. Būs vismaz liecība tam, ka muzejmāja tik ilgi stāv un nebrūk, jo rakstnieks pats to uzmana.
Šovakar jāzīlē un jāburas. Tajā vakarēšanā kāda teica, ka sapnī gribot redzēt vecu brūtgānu. Lai tik skatās. Ko darīs ar vecu? Es gan gribētu, lai mums visiem pieburas tāda uzraudzīšanas spēja kā Upīšandrejam. Un vēl – lai tas laimes lācis izstaigā visus sūnu ciemus, ne tikai vienu jau sen.
