Milāna. Casstello Sforzesco. Tā stāv visā savā varenībā ar diviem torņiem, kārtīgu aizsarggrāvi un milzīgu strūklaku, kas šļāc debesīs bagātīgu ūdens strūklu. Pils pulcē ne mazums tūristu. Ne velti tā ir viena no vislabāksaglabātajām 14.-15. gs. celtnēm, kurā sev mājvietu raduši vairāki muzeji un bibliotēkas. Plašajā pils pagalmā novietotie soliņi un zāliens piedāvā atelpas brīdi ikvienam garāmgājējam. Pie pils sienas zaļajā zālītē var apskatīt arheoloģiskajos izrakumos atrastos grezni rotātos kapakmeņus, ko, tāpat kā netālu stāvošo statuju, pamatīgi apgrauzis rijīgais laika zobs. Zālīte izgāzušies, resnos punčus saulītē gozē pāris kaķu.
Smaidoša japāņu pāris, seksīga francūziete, pāris studentu ar grāmatās rokās, ceļa rādītājs, kas aicina doties viena vai otra muzeja virzienā. Jautras čalas, smiekli, bariņš amerikāņu skolēnu. Uz soliņa pašā pils pagalma stūrī sēž vientuļa meitene un raud. Un pie sevis pusčukstus atkārto: „Pati vainīga! Zoss! Sakārojās Rausītim romantikas!”. Asaras rit pār apaļajiem vaigiem un negribēja rimties. Rudas matu cirtas, zaļganās acis slēpjas aiz briļļu stikliem, bet uz uzrautā degungala klasītes spēlē vasaras raibumi. Patuklais augums nedaudz sagumis uz priekšu, liekas, uz meitenes pleciem uzgūlušas visa pasaules nelaimes. Nevienam pat prātā nenāk, ka pirms brīža šī skumju māktā meitene bija jutusies iekārojamākā, seksīgākā un skaistākā sieviete šajā pagalmā.
Uz pili viņa nākusi no Arena Civicai caur skaisto parku, kas mielo ne tikai acis, bet rada prieka sajūtu dvēselē. Meitenei rokās fotoaparāts, tēva dāvana šim ceļojumam. Fotoobjektīvs vienu pēc otra tvēris skaistos skatus un meitene jau gara acīm redz, kā saaicinās draugus, rādīs bildes un stāstīs par Milānā redzēto un justo.Lūk, uz sola aizmiguši tūristi, un te pārītis, kas, zālienā izlaidušies, kaisli skūpstās, aizmirsuši par apkārtējo pasauli, melnādains vīrietis, kas piedāvā krāsainas soma ar uzrakstu D&G…
„Your have beautiful eyes!” Meitene pirmajā brīdi salecas un izbrīnīta paskatās uz pretī stāvošo slaido, melnīgsnējo vīrieti, kurš viņai velta visburvīgāko smaidu. Meitene pamet skatu apkārt. Vai tas teikts viņai? Nekad vēl neviens viņai nebija nekā tamlīdzīgu teicis. Ja nu vienīgi tētis, bet viņa taču bija tēta mīļais Rausītis. Meitene piesarkst un, nekā neatbildējusi, ātrā solī dodas projām.
Parks, ziedošu rožu tveicīgi saldais aromāts, rokās sadevušies sirmgalvji…
„Hello!” Atkal jau tas pats vīrietis, smaida un māj ar roku. Kļūst pavisam karsti. Meitenei gribas bēgt. Atkal jau sejā kāpj nodevīgs sārtums. Steidzīgi, kā bēgdama, viņa dodas iekšā pa pils vārtiem.
Sirds sitas kā negudra. Viņa nesaprot, kādēļ. Liekas kopā sajaucies kauns, neticība, mulsums. Roka meklē somā pēc sulīga nektarīna. Veselīgi zobi iecērtas saldskābi smaržojošajā auglī, gar pirkstiem uz leju pil sula.
„Hello! My name is Ali! Your have beautiful eyes” Meitene gandrīz aizrijas ar sulīgu augļa gabalu. Un, neticēdama tikko dzirdētajam, paveras jaunajā vīrietī, kas satver viņas roku, noskūpsta un stāsta, stāsta, stāsta, par skaistajām acīm, burvīgajām vara krāsas matu cirtām, par to cik viņa viņam ļoti iepatikusies smaidoša, sārtiem vaigiem un vējā plīvojošām matu cirtām, tik dabiska un dzīva, kosmētikas neskartu sejiņu… Meitene kāri tver ik vārdu. Vēl neviens viņai nav teicis ko tādu. Viņa visiem vienmēr bijusi Rausītis, kas mierinās grūtā brīdī un vajadzības gadījumā sniegs palīdzīgu roku. Bet šeit viņai pretī sēž Ali un viņa vārdi viņai liek justies kā pašai skaistākajai meitenei uz pasaules.
Alī tik stāsta un stāsta, un meitenes smaids kļūst arvien platāks, pati arvien brīvāka un acis mirdz no prieka.
Alī piedāvā meiteni nofotografēt. Ar viņas fotoaparātu. Viņai ir ļoti labs fotoaparāts. Alī divus gadus esot strādājis fotosalonā. Viņš no šim lietām ko sajēdz. Un meitene ir lielisks modelis. Tā, zodiņu uz priekšu, smaidiņu… Tagad galvu mazliet sānis… Sabužinātas matu cirtas… Jā, ļoti labi! Lieliski! Bez brillēm. Jā! Pavisam labi! You have beautiful eyes! Un tagad foto ar aizvērtām acīm.
Brīdi meitene dzird fotoaparāta klikšķus, bet tad iestājas klusums. Kāds iesmejas. Meitene atver acis. Roka taustās pēc uz soliņa atstātajām brillēm ar biezajiem stikliem. Meitene uzliek brilles un paskatās apkārt. Viņa ir viena. Kā gaisā izkūpējis gan daiļrunīgais Alī, gan tēta dāvinātais fotoaparāts.
Saule iet uz rieta pusi, pa trotuāru dun steidzīgi soļi, bet Casstello Sforzesco pagalmā uz soliņa sēž vientuļa meitene un raud.
