Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Ālandi – turpinājums.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vienai kompānijai mājvieta ir salas vienā pusē, otrai – otrā pusē. Attālums no mājiņām ir ap 2 km. Vakarā otra kompānija piesakās pie mums ciemos (mums ir liela veranda), mielojamies ar šašlikiem. Laiks ir vēss, tāpēc meitenes iekārtojas mājiņā, kur jau mājīgi deg kamīns, puiši mums cienastu pienes klāt.
No desmit cilvēku kompānijas, mēs ar vīru esam vecākie, jaunākajam ir 27 gadi, bet kompānija ir savējā – makšķernieki, tāpēc gadu atšķirības nejūtam. Izdomājam sacensības, sametam balvu fondu, kurš pienāksies tam, kas šajās dienās noķers lielāko līdaku. Tā kā gulēt jau visi iet ar apņemšanos, ka uzvarētājs būs viņš.

Pirmās dienas rīts ir apmācies, tāpat vēss – ap 6 grādiem. Paēdam brokastis un dodamies iekarot vietējos ūdeņus. Vienam no ekipāžas vienmēr jāskatās laivas priekšgalā, lai neuzbrauktu virsū kādam lielam akmenim, jo ūdens dziļumi krasi atšķiras.
Ir pat līdz 19 m dziļš un turpat netālu laiva nespēj peldēt, motors ir jāceļ augšā.
Puiši jau copē, bet līdakas ir no 1-2 kg, man nekas neķeras, garastāvoklis krītas. Bet tad es domāju, kāpēc man jāstrādā, vai tad mani atstās bez zivju zupas, labāk pasēdēšu un pabaudīšu atšķirīgo dabas ainavu. Vieni akmens bluķi, akmeņos ieķērušies mazi pundurkociņi. Lapas kokiem un krūmiem tikai sāk plaukt. Esam nonākuši atpakaļ laikā krietni pirms Latvijas Lieldienām.
Pie mājām nav nekādi puķu podi. Puķes arī aug, kur pagadās. Te uz akmeņiem, te ceļmalā. Mājas visas vienstāvīgas un pārsvarā sarkanīgi brūnas. Tikai tad, kad pēc lielā vēja meklējām savas uz verandas atstātās mantas, sapratām, ka nepiesietu, vai kārtīgi nenostiprinātu, neko nedrīkst atstāt.
Turpinājums sekos…

Dalīties.

2 komentāru

  1. Izklausās fantastiski! Vot, tā ir atpūta! Pie dabas, ūdeņiem, ar kompāniju un vakarā omulīgām sarunām pie kamīna!

Atbildēt Jana Atcelt