Man bija plāns. Man vajadzēja piedzīvot idillisku vasaras dienu: ģimene un draugi jūras vai ezera krastā, bērni spēlējas smiltiņās, būvē smilšu pilis, laiku pa laikam uzsaucot: mamm, skat, kāda pils! Mēs, jautrā kompānijā zvilnējot, dāvājam prieka un pārsteiguma pilnus saucienus par mazo veikumu un turpinām nesteidzīgās sarunas, sagriezto, sulīgo arbūzu baudīšanu un vēso saldējuma kokteiļu malkošanu.
Cik daudz no tā piepildījās? Varat minēt trīs reizes! Nu labi, neskaitāmas reizes meitiņa ir pievērsusi uzmanību, lai parādītu, ko jaunu un interesantu uzzīmējus, ieraudzījusi, uztaisījusi. Mīļi un jauki, bet tomēr ne tas, ko biju uzbūrusi savā prātā. Te vīram jāatgūstas no vakardienas darba pasākuma. Jānogaida. Kad varētu doties, saule par indīgu. Jānogaida. Pusdienas paēstas, varētu doties, bet nu jau meitiņa vēlas gulēt diendusu. Jānogaida. Jūtu, kā cerības realizēt plānu rūk minūti, pa minūtei.
Kā nu ir, tā ir, bet iekšā tāpat rūgtums meklē ceļu uz palikšanu domu labirintos. Sēžos pie datora, lai rakstītu, jo esmu pārliecināta, ka līdzīgus rūgtuma uzplaiksnījumus vai ilgstošu dzīvošanu rūgtumā piedzīvo vēl kāda SievietesPasaules dāma.
Apdomājot tiktāl uzrakstīto, manu uzmanību novērš jūnija Santa. Uz labu laimi veru vaļā un pretī virsraksts:
Romantiskie saulrieti pie jūras?
Nē, tā nav mana dzīve.
Tā, tā, tā… Vai tiešām kāds teju ar īlenu grib iebakstīt sirdī!!?? Nu es taču pati to apzinos, ka mana izsapņotā, lieliskā brīvdiena nepiepildījās! Bet nu labi, kas jāuzklausa, tas jāuzklausa. Izrādās esot sievietes, kuras uz vasaru vai vienu nelaimīgu atvaļinājuma nedēļu liek tik daudz gaidu… taču šiem skaistajiem sapņiem bieži vien ir attāls sakars ar dzīves realitāti… pastkartīšu un filmu cienīgās ainas bieži arī esot pretrunā ar pašu sapņotāju dziļāko būtību… un kāds gan brīnums, ka rezultātā rūgtums pielavījies. Rūgtums par sajūtu, „ka citi dzīvo vasaras dolce vita, bet tu – dzīvi parasto“. Lai neieslīgtu šajā iekšējā paššaustīšanā vai nožēlā, svarīgi esot atbildēt uz trīs vienkāršiem jautājumiem: vai man to vajag; vai man to vajag tieši šobrīd; varbūt man šobrīd vajag kaut ko citu?
Hmm… sāku pārlikt prātā, ko es tādu pa šo dienu esmu sadarījusi un laikam jau tomēr varu būt laimīga arī par savu dienu parasto:
• Brīnišķīgās vēlās brokastis ar plānajām pankūkām, taču bija lieliskas!?
• Vai tad māju nevajadzēja iztīrīt!? Būsim taču godīgi – man patīk kār-tī-ba. Netīrība un ilgstošs (nedēļa, divas) haoss man rada sajūtu, ka arī dzīvē un darbā valda haoss. Ja ne šodien, kad visi varam tam pievērsties, tad kaut kad es noteikti neizturētu un nogurusi, pukojoties berztu un šrubētu uz vella paraušanu.
• Nu un nozmagātie logi taču ir vēl viens patīkams bonuss – pat koki caur notīrītajiem logiem izskatās daudz zaļāki un izmazgāto aizkaru svaigums ienesis mājās īstu viegluma sajūtu!
• Novakares pastaiga pa netālo Mežaparku arī bija tieši laikā, lai izvēdinātu galvu.
• Un bija taču beidzot arī laiks un iedvesma pagatavot kuskusa salātus. Tos pagatavot mani iedvesmoja pirms pāris nedēļām redzētais Džeimija Olivera šovs. Joprojām acu priekšā, ar kādu vieglumu viņš tos gatavoja, šķita, ka arī tos ēst ir tikpat liela bauda! Beigās gan sanāca, ka no Džeimija smēlos tikai iedvesmu un kuskusa pagatavošanas metodi. Pārējo pati izdomāju un uzbūru uz vietas virtuvē! Mmm, viss tā smaržoja, visi ēdām pirkstiņus laizīdami…
Laikam jau tiešām dažkārt pārāk daudz ieciklējamies uz iedomāto un dzīvojam nelaimīgas par to, kas ar mums nenotika, nevis novērtējam un priecājamies par to, kas ar mums notiek!
1 komentārs
Man šķiet,ka to idillisko dienu burvība slēpjas tieši tajā, ka tās NEplāno, bet piedzīvo, ļauj tām notikt. <br>Vismaz, vērtējot pēc personīgās pieredzes, man ar pasākumiem ir tā: jo vairāk plānoju, jo lielāku gaidu un ieceru mākoni radu, un vienā mirklī tas skaisti pārplīst kā tāds gaisīgs ziepju burbulis, jo notiek kas negaidīts, neieplānots,kas neiederas manos plānos un tad arī rodas tā vilšanās sajūta. Savukārt visskaistākie brīži manā dzīvē patiešām notikuši ļaujoties mirkļa idejām, pasakot "jā" trakām idejām, īstenojot spontānu galvā ienākušu domu.<br>Bet runājot par bloga tēmu- tādas mierīgas, ģimeniskas brīvdienas arī ir lieliskas. Dažbrīd,ja nedēļas nogales bijušas pārāk aizņemtas, visur braukts un būts, tā vien gribas kādas dienas pavadīt mājās, pašiverēties un baudīt omulīgo māju sajūtu.