Adresāts, kuram jūs zvanāt, ļoti priecāsies

Vakars. Loga rūtis driskā ziemīgi balts un dusmīgs vējš. Uz mazā galdiņa smaržo piparmētru tēja, kāju īkšķi murrā pūkainajās zeķēs un acīs ņirb darba dokumentu saturs. Redzu (dzirdu) kā kaut kur tālu fonā reklāmā aicina veltīt saviem mīļajiem kādu zvanu biežāk. Un apkaunos – jau mēnesi es viņiem neesmu piezvanījusi. Viņiem, kurus es bezgalīgi mīlu, tikai aizmirstu to pateikt pietiekami bieži.

Uzmetu aci pulkstenim – 20.45. Nē, nezvanīšu tagad, jo tur šobrīd notiek ikvakara rituāls – abi skatās “Panorāmu”, ome skaļi komentē dzirdēto un opis burkšķ, ka tas traucē un neko nevar dzirdēt. Ja es tur šobrīd būtu, es nesen būtu atnākusi no blandīšanās gar jūru, sēdētu uz grīdas – uz omes raibā spilvena, ar opi saskandinātu sarkanvīna glāzes un mazvakariņās ome būtu sarūpējusi lašmaizītes. Dzīvas sarunas par politiku un sporta komentētāju cienīgas replikas (ak, opi, nerūc taču! ) par redzētajiem sižetiem un ilgi pēc pusnakts, kad opis jau sen saldi krāktu, mēs ar omi, noskatījušās “Grejas anatomijas” sēriju un izpļurkstējušās par maniem brūtgāniem, arī postos pie miera. Un tad jau sniegbaltie omes palagi, kuri vienmēr, visu cauru gadu smaržo pēc vasaras, bērnības un vārdos nepasakāmas mīlestības.

Piezvanīšu rīt, nodomāju. Tā paiet diena pēc dienas, līdz atkal attopies pie tās pašas reklāmas, bet viņu telefona klausule tā arī palikusi klusa.

Piezvanīju šodien. Tā pati žiperīgā balss. Tas pats burvīgais dzīvesprieks. Tā pati mana mīļā ome, kuru es jokojot šad tad nosaucu par Hiacinti. Opis esot aizgājis uz veikalu un uz pastu nopirkt eiro, televīzija arī jāsariktē, jo mums taču Jaungadā viss jāredz, veselības puslīdz normā un internets arī ievilkts pie durvīm. Runājam un smejamies. Domās redzu, kā uzraujas viņas viegli iekrāsotās uzacis, kā nošūpojas zelta auskari, kad abas raujam vaļā savu melno humoru un nevaram apstādināt smieklus, cik jauka viņa izskatās saviem rūpīgi krāsotajiem matiem, apsēdusies apbrīnojami kārtīgajā viesistabā. Drīz pārnāks opis, viņu jau gaidīs siltas pusdienas un visus šos gadus omes rūpīgi uzmanītā un čubinātā, čaklajās rokās izauklētā vislieliskākā sajūta pasaulē – mājas.

Beidzu sarunu un mazliet paraudāju siltas un priecīgas asaras – kaut ko savā šobrīd notiekošajā (vai kādā citā, kas bijusi pirms tam) dzīvē es tomēr esmu izdarījusi ļoti labi. Neticami labi, ja reiz man viņi ir doti.

Piezvani Tu arī! Tieši tagad. Pat, ja nekas jauns nav stāstāms. Ļoti silti būs abās klausules pusēs. 🙂