Eiropas Parlamentā darbojas 736 deputāti, kuri ievēlēti no visām 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ierindas cilvēki vairāk vai mazāk pazīst savas valsts deputātus, bet reti kurš zina pateikt ko vairāk par citu valstu pārstāvjiem parlamentā. Taču starp šiem, teju tūkstoš parlamentāriešiem, ir cilvēki, kurus iepazīt vajadzētu vairāk. Kādā no Eiropas parlamenta apmeklējuma reizēm man bija iespēja tikties ar vecāko šīs institūcijas deputāti – no Luksemburgas ievēlēto nu jau 81 gadu veco ASTRĪDU LULLINGU. Savā darba kabinetā, paralēli dokumentu izskatīšanai, šarmantā kundze dzīvespriecīgi dalījās savā dzīvesstāstā un nebūt neizskatījās veca.
Par deputāti kļuvu 1965.gadā. Taču līdz tam, kopš 1950.gada jau biju līdzstrādniece Ogļraču un metalurgu centrā kontaktiem ar Eiropas Ogļu un Tērauda Komiteju Luksemburgā. Tad arī kļuva skaidrs, ka tikšu izraudzīta no savas valsts, jo biju jau ļoti zinoša šajā jomā.
Jūs kā sievieti interesēja šīs globālās ES tēmas un vispār darbs parlamentā? Te tomēr tāds kā „vīru klubiņš” bija izveidojies.
Tam nav nekāda sakara ar to, ka esmu sieviete. Kad es kļuvu par Luksemburgas parlamenta deputāti es biju vienīgā sieviete visā namā. Varbūt bija vēl apkopējas, nezinu, jo es viņas neredzēju. Kad 1963. gadā 34 gadu vecumā tiku ievēlēta Luksemburgas nacionālajā parlamentā – tur nebija pat tualešu sievietēm. Tomēr nevaru sacīt, ka izjutu „lielā brāļa” attieksmi pret sevi. Man no vīriešiem nav bail.
Varbūt vīrieši baidījās no Jums?
Nedomāju gan. Ceru, ka nē, jo esmu ļoti miermīlīga. Sievietes Eiropas Parlamentā vienmēr ir bijušas aktīvas. Kad sāku šeit strādāt – bijām divas sievietes, es – jaunākā deputāte. Taču man nebija nekādu problēmu ar citiem deputātiem. Vairāk vai mazāk domstarpības drīzāk bijušas ar sievietēm. Nezinu, varbūt tādēļ, ka sievietes ir sarežģītākas. Varu teikt vienu – darbs ir jāpadara un emocijas šeit ir liekas. Turklāt vairāk problēmu darba laikā man ir bijis ar sievietēm, nevis vīriešiem. Jāpiebilst gan – problēmu nav bijis ar gudriem vīriešiem.
Kādas, Jūsuprāt, ir Latvijas sievietes?
Vai, Latvijā esmu bijusi tikai vienu reizi, turklāt nepilnu dienu. Jums noteikti ir sieviešu organizācijas, diemžēl nav sanācis iepazīt tās tuvāk. Esmu tikusies vienīgi ar Sandru Kalnieti, kura ir mūsu politiskajā grupā (Eiropas Tautas partijas /Kristīgo Demokrātu/ grupa. Aut).
Vai sievietes ir pietiekami zinošas par to, ko tām piedāvā ES?
Sievietes nevar būt pietiekami informētas, jo tas prasa laiku. Turklāt informācijas ir tik daudz, ka neviens eiropietis tai pilnībā nevar izsekot. Sievietes, tāpat kā visi citi, informāciju meklē vien tad, kad ir problēmas, līdz tam – cilvēki ļaujas savām interesēm, nodarbēm un nekas cits tos neinteresē. To es redzu Luksemburgā, kur darbojos sieviešu organizācijās. Sievietes ir jāpiespiež būt informētām. Mēs darām daudz, lai informētu par viņu tiesībām, taču – ja viņas neklausās, mēs nespējam palīdzēt. Mana pieredze ir jau vairāk nekā 50 gadu ilga, šajā laikā esmu pielikusi daudz pūļu, lai piesaistītu sievietes. Tomēr viņas neatsaucas, jo īpaši jaunas sievietes. Tas ir nonācis tiktāl, ka es jau grasos padoties un atteikties no šīs sieviešu organizācijas vadīšanas, jo es nevaru atrast jaunu sievieti, kura būtu gatava darīt darbu, jo – viņas strādā, viņām ir ģimenes un citas intereses.
Vai ir iespējams savienot ģimenes dzīvi un pilnvērtīgu darbu vai aktīvu darbošanos sabiedriskā organizācijā?
Tas ir iespējams, ja vien cilvēks to vēlas. Taču – viņas to negrib. Tas ir jautājums par laiku. Es varu saprast jaunās sievietes, kurām ir ģimene un bērni – kā lai viņas rīko dažādas tikšanās vakaros, veltot tam savu brīvo laiku? Brīvprātīgos nevar atrast arī starp vecākām sievietēm, jo īpaši starp atraitnēm, kuras, vismaz Luksemburgā, sabiedriskā kārtā gatavas strādāt vien tad, ja par to maksā. Nav piesaistāmi arī studenti, jo tiem daudz jāmācās.
Kādi ir Jūsu tiešie pienākumi Eiropas Parlamentā?
Darbojos ekonomikas un monetārajā, kā arī lauksaimniecības komitejā, jo – šīs ir Luksemburgai ļoti svarīgas tēmas. Viss, kas Eiropas līmenī tiek lemts par lauksaimniecību, ir būtisks Luksemburgai, jo mums šī ir ļoti sarežģīta nozare, saimniekošanu apgrūtina kalnainā vide. Turklāt pirms sāku strādāt Eiropas Parlamentā, ilgu laiku nodarbojos tieši ar lauksaimniecības jautājumiem, tādēļ varu teikt, ka ļoti daudz par tiem zinu. Taču visnozīmīgākā pašlaik ir tieši ekonomikas un monetāro jautājumu komiteja, tajā darbojos jau kopš tās dibināšanas. Interesanti, ka savulaik biju arī viceprezidente sociālo lietu komitejā – mans pirmais ziņojums bija par ieteikumiem maternitātes atvaļinājuma ilgumam.
Ja runājam par lauksaimniecību, kā panākt, lai tiešie maksājumi lauksaimniekiem būtu vienlīdzīgi visās dalībvalstīs? Latvijā uzskata, ka šī brīža sadalījums nav godīgs.
Ceru, ka Eiropa no šīs ļoti labās lietas nekad neatteiksies. Mēs par tiešajiem maksājumiem esam ļoti priecīgi. Kas attiecas uz taisnīgumu, runājot par jaunajām dalībvalstīm, piemēram, Latviju. Vai ir godīgi, ka lauksaimnieki Latvijā pelna vairāk nekā ministri? Laika gaitā šos maksājumus var pielāgot valsts attīstībai, taču sākumā tas nav iespējams, jo ienākumu un algu līmenis jaunajās valstīs ir mazs, tādēļ tām nevar piešķirt to pašu, ko vecajām. Piemēram, ienākumu līmenis Luksemburgā ir ievērojami savādāks nekā Latvijā vai Portugālē. Tādēļ ir jābūt zināmai samērojamībai. Domāju, ka šī brīža tiešo maksājumu aprēķināšanas kārtība Luksemburgas zemniekus dara laimīgus.
Cik lielā mērā dalībvalstīm jāievēro ES direktīvas, lai nezaudētu savu identitāti?
Ir jāsaprot, ka katrai valstij pašai jāpieņem lēmumi, cik lielā mērā īstenot to vai citu ES regulu. Jo, kas tad ir direktīva? Tas ir dokuments, kas nosaka prasību minimumu, kuru ievērošana dalībvalstīm jānodrošina, bet tās var iet ārpus direktīvā noteiktajam. Piemēram, maternitātes atvaļinājums. Vācieši saka – mums jau ir 14 nedēļu ilgs šis atvaļinājums, mēs nevaram noteikt vēl ilgāku. Šādās runās nav jāklausās. Direktīvās noteikti minimālie standarti, kurus drīkst pārsniegt. Taču nevar būt tā, ka kāds saka – mums ir divu gadu maternitātes atvaļinājums, visiem citiem tas arī tāds jānosaka. Tas būtu absurdi, jo piemēram, ja bulgāriem ir šie divi gadi un viņi to spēj nodrošināt, lai tad arī patur šādu kārtību. Taču mēs sakām – ES vajag 18 pilnībā apmaksātas nedēļas, piemēram, Luksenburgā jau tagad ir 20 pilnībā apmaksātas nedēļas. To bulgāri ar saviem diviem gadiem nevar nodrošināt. Tāpēc ir būtiski noteikt minimālos standartus, lai nabadzīgākās valstis tos spētu izpildīt un garantēt saviem iedzīvotājiem citviet ES pieejamo. Taču daudzi cilvēki diskusijās par šo jautājumu neizprot lietas būtību – ir nofiksēti standarti, kas veicina progresu.
