Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

275 km un 20 stundas pa Vidzemi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nekad nebiju bijusi, ne Cēsīs, ne Valmierā, tādēļ, nolēmu aizbraukt ar velosipēdu uz šīm pilsētām. Rūpīgi veidojot maršrutu ar google map palīdzību radīju maršrutu – Iksķile – Ropaži – sigulda – Līgatne – Cēsis – Valmiera – Straupe – Ikšķile. Kopā pēc plāna bija jāuzveic 270 km, paredzēju to veikt 27 stundās ( bez gulēšanas),bet rezultātā nobraucu 275 km 20 stundās.

Braucu viena
Brauciens bija paredzēts 14. augustā, bet darbā tika veiktas izmaiņas grafikā un man ielika maiņu, pretī priekšniecībai runāt neatļāvos, jo nesen tika piedots man pamatīgs pārkāpums. Domāju, ka plāns braukt būs jāatceļ šogad pavisam, jo vēlāk braukt nesanāk. Tad manu bērnu tētis piedāvāja doties 8. augusta rītā, puikas pieskatīšot. Divreiz man tas nebija jāsaka un steigā tika somā ielikts termoss ar kafiju, maizītes, ūdenspudele ar aukstu ūdeni fotoaparāts, lietusmētelis, pāris nepieciešamās veloatslēgas, veloaptieciņu, piestiprinu lampas pie velosipēda vēl Siguldas novada karti nolemju paņemt un 3.00 ls .
Centos sazināties ar puisi, kurš bija gribējis doties 14.augustā kopā ar mani šai maršrutā, bet tas neizdevās, tādēļ nolēmu doties viena. Gulēt devos pirms pusnakts, bet aizmigt nespēju, lielais patīkamais uztraukums par gaidāmo braucienu neļāva ieslīgt mierīgā miegā.
Ar nelielu laika nobīdi no planotā, tas ir 4:20 izbraucu no Ikšķiles pa P10 ceļu uz Siguldu. Pa šo ceļu bija braukt ļoti bieži sakarā ar pasākumu „Dāmas rullē Siguldā” organizēšanu, tādēļ neaizraujoties ar apkārtnes pētīšanu ātri dodos uz priekšu, piestāju tik Ropažos nofotografēju baznīcu un pilsdrupas, kā arī Inčukalnā austošo sauli, kas dūmakas dēļ pie debesīm bija kā sarkana bummba. Sarunāju ar sauli, lai mani šodien saudzē un nepārkarsē.
6:45 biju Siguldā pie ķeizarkrēsla ,kur ieturēju brokastis un nedaudz atpūtos, izpētīju līdzpaņemto Siguldas novada karti, lai veiksmīgi nokļūtu Līgatnē.

Līgatne – Cēsis
Līgatnē uzreiz nokļūstu pie Lustūža un tā pagrabiem ar interesi izpētu veidotos pagrabus – vienreizēji. Pēc pierakstiem man nākamais objekts ko jāapskata ir Anfabrikas klintis. Šķiet pie informācijas centra manīju norādi, bet tomēr kļūdījos, tad mēģinot atcerēties savu domu veiktajos pierakstos, tomēr veiksmīgi atrodu gan estrādi, gan Anfabrikas klintis. Izložņāju visu kur var ielīst, uzkāpju kur var uzkāpt, domās izlamājot tos ķēmus, kuri aprakstījuši ar glupībām visas klinšu sienas. Pa ceļam redzēju lielisku dīķīti ar gulbju pāri piebraucu pie šiem, putni ir tik pieraduši pie cilvēkiem, ka neizbīstas pat no tā, ka piebraucu ar velosipēdu pie šiem, fotografējot tuvplānā, gan viens draudīgi iešņācās, brīdinot te visādus tūristus tomēr ievērot kaut kādas robežas.Kādu brīdi šaubos vai doties uz Līgatnes pārceltuvi vai bunkuru, tomēr beigās par labu izlemju pārceltuvei un dodos turp. Dzirdu, kad kāds vietējo iedzīvotāju bariņš nievājoši apspriež manu veloapģērbu un ķiveri. Nosmīnu pie sevis, ka cilvēki vienkārši neaptver, ka man tāls ceļš priekšā un šāds ekipējums ir visdrošākais gan pret karstumu, gan nelaimes gadījumiem. Apskatījusi pārceltuvi dodos atpakaļ pie gulbjiem, kur līdzās bija infromācijas centrs,vēlējos no viņiem paņemt Līgatnes apgabala karti un pajautāt, kā labāk braukt uz Cēsīm. Izrādījās, ka tur bija ciet un nācās paļauties uz atmiņu no google map zīmētās kartes, kuru neizprintēju, jo printeris ir salūzis, intereses pēc uzbraucu pa kalnu augšup uz Zanderu kapu pusi un pamanu zīmi „Zvārtas iezis”, atminos, ka tas ir netālu no Cēsīm un dodos turp, lai arī tā ir nobīde no mana veidotā maršruta, bet vienalga Cēsīs tak nokļūšu.
Ceļš ir smags, grants segums, bedrains,ved kalnā augšā un lejā, pa cik velosipēda riepas nav tās labākās, šāds ceļa posms bija jāveic prātīgi. Pa ceļam iebraucu pie Ķūķa ieža. Noskaloju Gaujā seju no putekļiem un sviedriem, sajūtos labāk un dodos tālāk veiksmīgi uzvarot visus kalnus.Pagriežoties uz Zvārtas iezi vadoties pēc zīmes, ar smagu nopūtu secinu, ka šis brīnišķīgais kalns, kurš tagad veda lejup pēc tam atpakaļceļā liks liet sviedrus. Pārsteigums liels, ka lai tiktu apskatīt Zvārtas iezi ir jāmaksā 1 lats.
Man ir tikai 3 lati līdzi, kuri bija paredzēti ekstrēmiem gadījumiem, ja aptrūkstās ūdens vai ēdamais, vai rodas nepieciešamība, kādu posmu braukt ar sabiedrisko transportu. Ņemot vērā smago ceļa posmu būtu bijis muļķīgi, ja to būtu braukusi velti, tādēļ veicu samaksu pie viena meitenei pajautājot, kā pēc tam ērtāk nokļūt Cēsīs. Man tas tiek laipni izstāstīts un iedota velotūrisma karte, kur ietverts maršruts – Sigulda – Raiskums – Līgatne – Cēsis. Jūtos pārsteigta ieraugot, ka pa šo šausmu ceļu kā reiz ir ieteikts pārvietoties ar velosipēdu, bet nu neko, pasakos par palīdzību un dodos apskatīt Amatas dabas takas un slaveno Zvārtas iezi.
Pēc pastaigas jūtos atpūtusies, ieturu pusdienas, turpat informācijas centrā palpildinu ūdenskrājumus un dodos pa kartē norādīto maršrutu uz Kārļiem un no turienes uz Cēsīm.

Cēsis – Valmiera
Beidzot nokļuvusi Cēsīs, kāri ar skatienu ķeru apkārtējo ainavu, protams dodos uz vecpilsētu un pili. Iekšā pilī neeju, jo ieejas maksa ir 2 lati, pa cik sanāca tēriņi Zvārtas iezī, šeit es to netikai nevaru, bet pat nedrīkstu atļauties tērēt, bet no pils parka un apkārtnes apskates neatsakos. Paķeru no informācijas centra Cēsu apkārtnes karti un dodos apskatīt to, ko var redzēt bez maksas. Iespaidīgi, ko lai vēl piebilst.
Izpriecājos par Cēsu melnajiem gulbjiem un viņu mazuļiem, izbraukāju vecpilsētu un devos Valmieras ielas virzienā, lai tālāk nokļūtu Valmierā.
Saule ir krietni pakāpusies debesīs, bet dūmaka nav pilnībā izklīdusi, gan no bruģa, gan no augšas jūtama svelme, slāpst nemitīgi, sev neliedzu ūdeni, līdz ar to braukšanai spēka pietiek. Mazliet sarežģī pārvietošanos ceļu remonti, bet ko darīt ar to jārēķinās, ka pa vasarām tie notiek it visur.
Ceļš uz Valmieru, lai arī ir labāks kā uz Cēsim, bet kalni turpina mani mocīt, sajūtu vienā brīdī asu sāpi kājas muskulī, tā ātri izzūd, bet tas sāk radīt bažas un pārcenšoties vienā kalnā braucot augšā muskuli sastiepju, kas rada nopietnu apgrūtinājumu braucot tālāk.
Visas likstas ar kāju izzūd no problēmu zonas, kad ieraugu dzelzceļa tiltu pār Raunas upīti. Pat nezināju, ka kaut kas tik iespaidīgs ir Latvijā un tas tik rada pārliecību, cik maz es zinu par savu zemīti. Tālāk dodos jau galva kaļot plānus par nākamo velomaršrutu pa Latviju, derētu uz Kurzemi aizmīties, pie sevis nodomāju, vai arī turpināt izzināt Vidzemi – būs mājās jāpadomā.
Valmierā mani sagaida sens draugs, kurš tur dzīvo un izvadā mani pa pilsētu.

Valmiera
Secinājums viens – pilsēta kā jau pilsēta, ir savas baznīcas, pilsdrupas, upe, estrāde … . Bet nu visu pēc kārtas. Pārbraukšana pār vanšu tiltu pār Gauju patika, notvēru pāris fotokadrus ar apkārtnes ainavu, tālāk dodoties uz estrādi pārsteidza, ka tā atrodas turpat aiz kapsētas žoga, kaut gan varbūt tur ir sava dziļā doma, ka ballēties jau gribās visiem, gan dzīvajiem, gan aizgājējiem. Ar interesi izpētīju vietu Gaujā, kur airētāji mācās vadīt laivas. Pilsdrupas īpašu sajūsmu neizraisīja, bet sava „garša” tam skatam jau ir – kā jau ikvienai vietai. Valmieras pilsēta ir celta no jauna pēc kara, jo vecā Valmiera diemžēl līdzīgi kā Jelgava tika kara laikā izpostīta, līdz ar to arhitektūras ziņā īpaši neizceļās.

Valmiera – Straupe – Ikšķile
Lai tiktu mājās bija jānobrauc vairs nieka 108 km. Vidējais braukšanas ātrums bija samazinājies līdz pat 20km/h, kāja sāpēja, sāku just nogurumu, bet apņēmība tikt līdz galam nebija zudusi un turpināju mīties.
Ducināja pērkons, debesis man priekšā bija melnas, bet apmēram 10 km tālāk skaidras, sapratu, ka nāksies sastapties ar nopietna pērkona negaisa pašu maliņu, no kuras neizbēgt. Apstājos, ietinu fotoaparātu lietusmētelī un tik tiko uzsākusi braukt sajutu pirmās lietuslāses. Sajutos kā tādā fotosesijā, jo zibens nemitīgi zibeņoja, pērkons ducināja, un atzīstos – bija baisi. Skaitot starplaikus starp pērkonu uz zibeni aptvēru, ka tas trakākais man iet garām, līdz ar to sakožot zobus, centos ātrāk nokļūt tur, kur bija redzamas skaidras debesis. Sākās krusa un spēcīgs vējš, kuru uzreiz pavadīja kārtīgs lietus. Te nu es priecājos, ka man ir ķivere, bet tā skaņa, kad krusa pret to atsitās bija pat smieklīga. Vēsā negaidītā duša pat mazliet atveldzēja ķermeni, bet izmirkusi biju pilnībā, garām braucošās lielās mašīnas vēl papildus apšlakstot padarīja braukšanu grūtu, vējš pūta nost no ceļa malas, bet es tik turpināju ceļu un drīz vien nokļuvu ārpus negaisa mākoņa, atskatījos uz aizmuguri un palika baisi – jā man paveicās, tika tikai pavisam maza daļiņa. Kā vēlāk, lasot ziņu portālos, uzzināju, tas mākonis bija nesis lielu postažu.
Straupē apskatīju baznīcu, nedaudz atpūtos, apēdu pēdējo maizīti un tālāk lēnā garā devos jau mājās, nekas cits pa ceļam apskatīt nebija paredzēts, vien piestāju nofotografēt kviešu lauku un saulrietu.

Ikšķile
Ierados mājās 00:14 nogurusi, sāpošu kāju, bet priecīga bez gala par paveikto, piedzīvoto un redzēto.

Dalīties.

3 komentāru

  1. Tīna Puķīte on

    Tev gan baigā apņēmība. valmieras pilsdrupas jāskatās tumsā, izgaismotas izskatās iespaidīgi1

  2. Es teiktu apbrīnojama un apskaužama apņēbība un arī spēks un izturība un arī drosme nepieciešama! Malacis!

Atstāt Ziņu